23. Article

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no samērīguma principa kritērijiem, tad tā neatbilst arī visam samērīguma principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007 .gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 11. punktu). Apstrīdētajā normā ietvertie līdzekļi nav piemēroti tās leģitīmā mērķa sasniegšanai attiecībā pret daļu no pretendentiem, jo ierobežo nodokļus pilnībā maksājošu pretendentu tiesības piedalīties iepirkuma procedūrā. Turklāt apstrīdētās normas leģitīmo mērķi ir iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tādējādi Satversmes tiesai nav nepieciešams izvērtēt, vai sabiedrības ieguvums ir lielāks par indivīdu tiesību aizskārumu. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam un Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam. Papildus ir vērtējams, vai NACE 2. red. klasifikatora izmantošanu konkrētas nozares vidējā atalgojuma aprēķināšanā var uzskatīt par objektīvu kritēriju, uz kura pamata var tikt ierobežotas tiesības piedalīties iepirkuma procedūrās. Likumdevējam ir pienākums izvēlēties tādus līdzekļus, kuri ļauj sasniegt apstrīdētās normas leģitīmo mērķi, konkrētajā gadījumā ‑ izslēgt nodokļus nemaksājošos komersantus no dalības iepirkuma procedūrās. Tomēr šie līdzekļi nedrīkst ierobežot to pretendentu tiesības, kuri ir godprātīgi maksājuši visus nodokļus, bet nespēj nodrošināt saviem darba ņēmējiem par 70 procentiem no attiecīgās nozares vidējiem rādītājiem lielāku vidējo algu. Apstrīdētajā normā ietvertais tiesiskais regulējums ierobežo tādu personu tiesības, kuras ir godprātīgi maksājušas nodokļus, un leģitīms mērķis šādu personu tiesību ierobežošanai nav konstatējams. Lai nepārsniegtu apstrīdētās normas leģitīmo mērķi, likumdevējam ir vai nu jāizvēlas tādi līdzekļi, kuri neierobežo nodokļus maksājošo pretendentu tiesības turpināt dalību iepirkuma procedūrās, vai arī jānosaka tāda tiesiskā kārtība, lai pretendents varētu pierādīt, ka ir veicis visus normatīvajos aktos paredzētos nodokļu maksājumus. Tādējādi likumdevējam saglabājas rīcības brīvība, izvēloties leģitīmā mērķa sasniegšanai piemērotākos līdzekļus, ciktāl tie neierobežo nodokļus maksājošo pretendentu tiesības piedalīties iepirkuma procedūrās. Satversmes tiesa norāda, ka Publisko iepirkumu likuma 39. panta pirmās daļas 7., 8. un 9. punktā ir ietverti pretendentu izslēgšanas kritēriji, kuri pēc sava satura līdzinās apstrīdētajai normai. Kaut arī minētās normas pieteikumā netika apstrīdētas un šīs lietas ietvaros nav vērtētas, likumdevējam būtu jāpārbauda attiecīgo izslēgšanas kritēriju atbilstība šajā spriedumā norādītajiem apsvērumiem.