4. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - pauž viedokli, ka apstrīdētā norma nerada Satversmes 105. pantā nostiprināto pamattiesību aizskārumu. Satversmes 105. pants aizsargājot jau esošo īpašumu, kā arī aktīvus, attiecībā uz kuriem personai esot "likumīgas gaidas". Spēkā esošās tiesību normas nedodot personai tiesisku pamatu sagaidīt, ka tieši ar to tiks noslēgts publiskā iepirkuma līgums, kā rezultātā šī persona varēs gūt mantisku labumu. Nākotnē iespējamā peļņa neesot uzskatāma par īpašumu Satversmes 105. panta un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 1. panta izpratnē. Tādējādi neesot pamata vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. pantam. Tiesībsargs norāda, ka saskaņā ar Satversmes 91. pantā ietverto vienlīdzības principu ikviens uzņēmējs esot tiesīgs vienoties ar saviem darbiniekiem par atalgojuma apmēru, ciktāl tas atbilstot valstī noteiktajam minimumam, kā arī piesaistīt augstāk kvalificētus darbiniekus uz uzņēmuma līguma pamata. Šā iemesla dēļ apstrīdētā norma neesot piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo tajā noteiktās prasības varot ierobežot arī tādu komersantu tiesības, kuri ir izpildījuši nodokļu saistības pret valsti. Leģitīms mērķis šādu komersantu pamattiesību ierobežošanai vispār neesot konstatējams. Līdz ar to Tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. pantam.