6. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertie līdzekļi esot piemēroti šīs normas leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo sekmējot nodokļu iemaksāšanu valsts budžetā. Tieslietu ministrija norāda, ka apstrīdētā norma ietver vienīgi motivējošu kritēriju, kuru izpildot komersantam rodas papildu priekšrocības, tas ir, tiesības piedalīties iepirkuma procedūrās. Tādējādi komersanti, kuri vēlas piedalīties valsts iepirkuma procedūrās, esot motivēti maksāt nodokļus un veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas par saviem darbiniekiem pilnā apmērā. Tieslietu ministrija atsaucas arī uz statistikas datiem, kas apstiprina, ka darba devēju izmaksātais atalgojums vairumā gadījumu ir vienāds ar valstī noteikto minimālo algu vai mazāks par to. Šāds apstāklis norādot uz to, ka komersanti samērā bieži saviem darbiniekiem maksā "aplokšņu algas", tātad nemaksā valstij nodokļus un sociālās apdrošināšanas iemaksas pilnā apmērā. Šādi komersanti iegūstot priekšrocības iepirkuma procedūrās, jo varot piedāvāt zemākas cenas nekā tie, kuri pilnā apmērā maksājot nodokļus. Tieslietu ministrija atzīst, ka apstrīdētā norma var ierobežot atsevišķu pretendentu iespējas piedalīties iepirkuma procedūrās. Tomēr nevarot uzskatīt, ka apstrīdētā norma ierobežotu iespējamo pretendentu loku tik lielā mērā, ka nonāktu pretrunā ar Publisko iepirkumu likuma mērķi - nodrošināt piegādātāju brīvu konkurenci, kā arī vienlīdzīgu un taisnīgu attieksmi pret tiem. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, apstrīdētā norma neesot pretrunā ar Direktīvas 2004/18/EK 45. panta prasībām. Vērtējot Direktīvas 2004/18/EK normas kopsakarā ar Eiropas Savienības Tiesas praksi, esot secināms, ka tajā nemaz nav izsmeļoši uzskaitīti pretendentu izslēgšanas pamati. Valstij saglabājoties rīcības brīvība, ciktāl tas esot nepieciešams pārskatāmības un vienlīdzīgas attieksmes principu nodrošināšanai.