7. Article

Pieaicinātā persona - Iepirkumu uzraudzības birojs (turpmāk - IUB) - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Pēc IUB ieskata, apstrīdētajai normai esot leģitīms mērķis un likumdevēja izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Esot pamatots uzskats, ka pretendenti, kuru darba ņēmēju vidējais atalgojums ir būtiski zemāks par attiecīgajā nozarē izmaksāto vidējo atalgojumu, izvairoties no nodokļu nomaksas saistību izpildes. Līdz ar to šādi pretendenti netaisnīgi iegūstot priekšrocības un iespēju piedāvāt zemākas cenas iepirkuma procedūrās. Vienlīdz kvalificēti un pieredzējuši darbinieki parasti esot līdzīgi atalgoti. Turklāt augstāk un mazāk kvalificēto darbinieku, kā arī augstāk un zemāk atalgoto darbinieku īpatsvars uzņēmumos parasti esot līdzīgs. Apstrīdētā norma veicinot to, ka piegādātāji, kas darbojas vienā nozarē un piedalās vienās un tajās pašās iepirkuma procedūrās, saviem darbiniekiem nodrošina salīdzināmu vidējā atalgojuma izmaksu. Lai gan ar apstrīdēto normu nevarot pilnībā nodrošināt, ka visi piegādātāji nodokļus nomaksās pilnā apmērā, tomēr tās pieņemšanas un piemērošanas rezultāts esot tāds, ka piegādātāji arvien vairāk tuvojas vidējiem nodokļu nomaksas rādītājiem attiecīgajā nozarē. Tādējādi tiekot panākts, ka iepirkuma procedūrās nodokļu nomaksas aspektā visi pretendenti atrodas vienādā situācijā un neviens negūst nepamatotas priekšrocības. IUB atzīst, ka apstrīdētā norma šķietami sašaurina iespēju izvēlēties izdevīgāko un lētāko piedāvājumu. Tomēr IUB uzskata, ka nav iespējams pretnostatīt godīgas konkurences nodrošināšanu un nodokļu nomaksas pienākumu. Apstrīdētā norma nodrošinot visas sabiedrības interešu aizsardzību. Izvēloties pretendentu, kurš ir veicis visus nodokļu maksājumus, tiekot iegūti līdzekļi valsts budžetā, un šis ieguvums esot sabiedrībai būtiskāks nekā ietaupījums, kas rastos lētākā piedāvājuma akceptēšanas gadījumā. Pēc IUB ieskata, apstrīdētā norma atbilstot arī Direktīvas 2004/18/EK prasībām. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru dalībvalstis esot tiesīgas paplašināt minētās direktīvas 45. pantā noteikto pretendentu izslēgšanas gadījumu loku, ciktāl tiekot nodrošināta vienādas attieksmes un pārskatāmības principu ievērošana attiecībā uz visiem pretendentiem. Tādējādi likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, esot ievērojis minētos principus.