2. Article

Izskatāmajā lietā ar Satversmes tiesas tiesneša 2011. gada 29. aprīļa lēmumu ir apvienotas divas lietas: 1) lieta Nr. 2011-04-01 "Par Maksātnespējas likuma pārejas noteikumu 7. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 106. pantam", kas ierosināta pēc Normana Karlsona (turpmāk - Pirmā pieteikuma iesniedzējs) konstitucionālās sūdzības; 2) lieta Nr. 2011-06-01 "Par Maksātnespējas likuma 13. panta pirmās daļas 2. punkta, ciktāl tas attiecas uz personām, kuras savu darbību maksātnespējas procesa administratora amatā ir uzsākušas saskaņā ar likuma "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju" 13. panta prasību par augstāko izglītību ekonomikas, vadības vai finanšu jomā, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 106. pantam", kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, kuru iesnieguši Armands Apsāns, Egons Baltgailis, Modris Kalniņš, Mareks Krūcis, Edgars Leimanis, Iverta Lerha-Krūce, Eduards Mazūrs, Juris Mičerevskis, Dzintars Risters, Santa Strode, Olafs Švanks, Arnolds Vende, Jurijs Višņakovs un Leonīds Mohovikovs (turpmāk - Otrā pieteikuma iesniedzēji). Abu pieteikumu iesniedzēji (turpmāk visi kopā - Pieteikumu iesniedzēji) ir sertificēti maksātnespējas procesa administratori (turpmāk arī - administratori), kas ieguvuši augstāko izglītību ekonomikas, vadības vai finanšu jomā, bet kam nav juridiskās izglītības. 2.1. Pirmā pieteikuma iesniedzējs lūdz atzīt apstrīdēto pārejas noteikumu par neatbilstošu Satversmes 1., 91. un 106. pantam. Pirmā pieteikuma iesniedzējs norāda, ka viņam ir augstākā izglītība ekonomikas jomā. 2004. gadā atbilstoši tobrīd spēkā bijušajam regulējumam viņš sekmīgi izpildījis administratora specializācijas iegūšanai nepieciešamās sertifikācijas prasības un ieguvis administratora sertifikātu. Ņemot vērā tobrīd spēkā bijušo administratora izglītības prasību regulējumu, viņš esot tiesiski paļāvies uz to, ka varēs arī turpmāk strādāt par administratoru. Lai gan 2007. gada Maksātnespējas likumā administratoriem bijusi noteikta prasība pēc juridiskās izglītības, šā likuma pārejas noteikumu 3. punktā ietvertais regulējums to neesot attiecinājis uz jau esošajiem administratoriem. Turpretī apstrīdētajā pārejas noteikumā neesot līdzīga regulējuma. Sešus gadus strādājot par maksātnespējas procesa administratoru, Pirmā pieteikuma iesniedzējs esot ieguvis visas nepieciešamās praktiskās darba iemaņas un teorētiskās zināšanas, nemitīgi tās pilnveidojis ar mērķi sekmīgi pildīt administratora pienākumus un vairākkārt apliecinājis savas prasmes, sekmīgas administratora atestācijas rezultātā atjaunojot administratora sertifikātu. Uz administratoriem, kuriem ir darba pieredze un kuri var izpildīt atkārtotās sertifikācijas prasības, esot iespējams attiecināt saudzējošākus līdzekļus, kas viņu tiesības ierobežotu mazāk nekā prasība iegūt otru augstāko izglītību, bet tikpat efektīvi ļautu pārliecināties par administratora zināšanām un prasmēm. Pirmā pieteikuma iesniedzējs norāda, ka neesot izvērtēts arī pamattiesību ierobežojuma samērīgums. Jurista kvalifikācijas iegūšanai nepieciešams ilgstošs laiks un ievērojami finanšu līdzekļi. Tā kā attiecīgas zināšanas un pieredze jau esot uzkrātas, darbojoties administratora amatā, juridiskās izglītības iegūšanai būtu tikai formāla nozīme. Pirmā pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka administratori atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos ar zvērinātiem notāriem un zvērinātiem tiesu izpildītājiem. Arī šīm personām esot izvirzītas jaunas prasības attiecībā uz izglītību, proti, ka tām jāiegūst tiesību maģistra akadēmiskais grāds. Tomēr šī prasība neesot attiecināta uz amatā jau ieceltajiem notāriem. Savukārt zvērinātiem tiesu izpildītājiem izglītības iegūšanai atvēlētais laiks ievērojami pārsniedzot administratoriem atvēlēto laiku. 2.2. Otrā pieteikuma iesniedzēji lūdz atzīt apstrīdēto normu, ciktāl tā attiecas uz personām, kuras savu darbību maksātnespējas procesa administratora amatā ir uzsākušas saskaņā ar likuma "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju" 13. panta prasību par augstāko izglītību ekonomikas, vadības vai finanšu jomā, par neatbilstošu Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 106. panta pirmajam teikumam. Pēc Otrā pieteikuma iesniedzēju ieskata, viņi jau ir pierādījuši savas zināšanas un praktiskās iemaņas, kas nepieciešamas administratora darba veikšanai. Tāpēc apstrīdētajā normā ietvertā prasība iegūt juridisko izglītību esot uzskatāma par viņiem Satversmes 106. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu. Otrā pieteikuma iesniedzēji neapstrīd, ka šis ierobežojums noteikts ar likumu un tam ir leģitīms mērķis. Tāpat viņi neapstrīd arī to, ka likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tomēr šo mērķi varot sasniegt arī ar saudzējošākiem līdzekļiem. Par administratora pienākumu veikšanai nepieciešamajām zināšanām un iemaņām varot pārliecināties eksāmenā, ko administrators kārto saskaņā ar Ministru kabineta 2010. gada 9. novembra noteikumiem Nr. 1038 "Maksātnespējas procesa administratoru pretendentu apmācības un maksātnespējas procesa administratoru sertificēšanas kārtība" (turpmāk - Noteikumi Nr. 1038). Turklāt esot iespējams noteikt papildu apmācības kursus tajās tiesību zinātņu nozarēs, kuras ir nozīmīgas administratora pienākumu veikšanai. Sabiedrības ieguvums no administratoriem paredzētā pamattiesību ierobežojuma neesot liels. Sabiedrības pārliecība par Otrā pieteikuma iesniedzēju kompetenci un spējām nevarot būtiski pieaugt tāpēc vien, ka viņi iegūs otru augstāko izglītību. Jau līdzšinējā sekmīgā darbība administratora amatā pierādot Pieteikuma iesniedzēju kompetenci. Turklāt Pieteikuma iesniedzējiem izvirzītā prasība iegūt otru augstāko izglītību esot saistīta ar ievērojamiem izdevumiem un laika patēriņu. Proti, lai izpildītu bakalaura un maģistra studiju programmu prasības, esot nepieciešami pieci līdz seši gadi. Studiju maksa sasniedzot aptuveni piecus līdz sešus tūkstošus latu. Pēc Otrā pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdētā norma esot pretrunā ar vienlīdzības principu. Viņus pēc to tiesiskā stāvokļa varot salīdzināt ar divām personu grupām. Pirmkārt, ar administratoriem, kuri ir ieguvuši augstāko izglītību tiesību zinātnēs. Otrkārt, ar citu profesiju pārstāvjiem (detektīvs, dzīvojamās mājas pārvaldītājs), kuriem likumdevējs paredzējis priekšnoteikumus darbības uzsākšanai konkrētā profesijā. Likumā izvirzīta prasība, ka administratora darbam ir nepieciešama ne tikai noteikta profesionālā izglītība, bet arī zināšanu, prasmju pārbaude un darbības novērtējums - sertificēšana un atkārtota sertificēšana. Administratori tiekot atkārtoti sertificēti ik pēc diviem gadiem. Ja administrators nebūs paaugstinājis kvalifikāciju un viņa darbība neatbildīs normatīvo aktu prasībām, sertifikāts netikšot atjaunots. Tādējādi personas spēju veikt administratora darbu varot novērtēt ne vien pēc apstrīdētajā normā noteiktā profesionālo izglītību apliecinošā dokumenta, bet arī noteiktā kārtībā pārbaudot tās zināšanas un prasmes.