22. Article

Pirmā pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētais pārejas noteikums ir pretrunā ar tiesiskās paļāvības principu un tāpēc neatbilst Satversmes 1. pantam (sk. lietas materiālu 1. sējuma 1. - 4. lpp.). 22.1. Satversmes tiesas judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka no Satversmes 1. panta izriet virkne tiesiskas valsts principu, tostarp tiesiskās paļāvības princips. Satversmes tiesa norādījusi, ka "valsts iestādēm ir jābūt konsekventām savā darbībā attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem, jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties uz konkrētā normatīvā akta pamata" [Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļas 3. rindkopa]. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tiesiskās paļāvības principa darbībā nozīme ir arī tam, vai personas paļaušanās uz tiesību normu ir likumīga, pamatota un saprātīga, kā arī tam, vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties. Turklāt jāņem vērā, ka šis princips var aizsargāt tikai tādas tiesības, kas personai jau reiz bijušas noteiktas (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu). 22.2. Pirmā pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevēja rīcība, mainot normatīvo regulējumu, bijusi nekonsekventa. Pieteikuma iesniedzējs esot tiesiski paļāvies uz to, ka viņš atbilstoši iegūtajai augstākajai izglītībai un sertifikātam arī turpmāk varēs veikt administratora darbu (sk. lietas materiālu 1. sējuma 2. lpp.). Lai izvērtētu, vai tiesību akts, kas noteicis atkāpšanos no personai piešķirtām tiesībām, atbilst tiesiskās paļāvības principam, jānoskaidro: 1) vai personai ir radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu un 2) vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp personas tiesiskās paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. punktu). Pirmā pieteikuma iesniedzējs administratora amatā darbojas kopš 2004. gada. Saskaņā ar tobrīd spēkā bijušo regulējumu par administratoru varēja būt persona, kura ieguvusi augstāko izglītību ekonomikas, finanšu vai vadības jomā vai arī ne mazāk kā triju gadu praktisko darba pieredzi uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību pārraudzības institūcijās un izpildinstitūcijās. Līdz ar to šādai personai, saņemot administratora sertifikātu, bija pamats uzskatīt, ka tā atbilst tobrīd spēkā esošajām izglītības prasībām. Būtiskas izmaiņas administratoram noteiktajās izglītības prasībās ieviesa 2007. gada Maksātnespējas likums. Tomēr šīs prasības netika attiecinātas uz jau sertificētajiem administratoriem. Turpretī apstrīdētais pārejas noteikums nosaka jaunas prasības sertificētiem administratoriem, kuriem nav augstākās izglītības tiesību zinātnēs. Tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Pretēja pieeja novestu pie valsts nespējas reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Tiesiskās paļāvības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 19. punktu). Ņemot vērā šā sprieduma 15. - 20. punktā secināto, likumdevējam bija tiesības noteikt, ka sertificētiem administratoriem ir jāiegūst augstākā izglītība tiesību zinātnēs. Pirmā pieteikuma iesniedzējam nebija tiesību paļauties uz to, ka likumdevējs normatīvajā regulējumā neizdarīs nekādus grozījumus. Pirmā pieteikuma iesniedzējam varēja rasties tiesiskā paļāvība tikai uz to, ka likumdevējs normās par pārejas periodu noteiks samērīgus termiņus augstākās juridiskās izglītības iegūšanai.