15. Article

Valstij ir pienākums radīt atbilstošus tiesiskos instrumentus leģitīmā mērķa sasniegšanai. Zemes reformu reglamentējošo normatīvo aktu vairākkārtēju grozījumu rezultātā atsevišķos laika posmos personām bija iespēja izvēlēties līdzvērtīgus zemesgabalus arī ārpus tās administratīvās teritorijas, kurā atradās bijušais īpašums. Piešķirot tiesības uz zemes kadastrālo uzmērīšanu par valsts budžeta līdzekļiem, ja zemes īpašuma tiesības ir atjaunotas vai zemes īpašums kompensēts ar līdzvērtīgu zemi tajā administratīvajā teritorijā, kurā atradās bijušais īpašums, likumdevējs, no vienas puses, veicināja taisnīguma principa ievērošanu un, no otras puses, motivēja zemes īpašniekus, ja vien tas iespējams, atgriezties savā novadā, atjaunot un attīstīt tieši tajā tradicionālo lauku dzīvesveidu. Proti, gadījumos, kad personas izvēlējās līdzvērtīgus zemesgabalus tajā pašā administratīvajā teritorijā, tika sasniegts likumdevēja iecerētais mērķis - izraudzītais zemesgabals atradās pēc iespējas tuvāk tam īpašumam, kas personai piederēja 1940. gada 21. jūlijā. Turpretī tad, ja personas, subjektīvu apsvērumu vadītas (piemēram, velēdamās, lai zemesgabals atrastos tuvāk to tagadējai dzīvesvietai), izvēlējās līdzvērtīgu zemesgabalu citā administratīvajā teritorijā, tām pašām bija jāsedz izdevumi par zemes uzmērīšanu. Šāda kārtība tika ieviesta ar mērķi mazināt to gadījumu skaitu, kad personas pašas izvēlas zemes īpašuma atrašanās vietu. Tādējādi gadījumos, kad bija iespējams atjaunot īpašuma tiesības tajā pašā administratīvajā teritorijā, kurā atradās bijušais zemes īpašums, bet persona subjektīvu apstākļu dēļ izvēlējās līdzvērtīgu zemi citā administratīvajā teritorijā, izraudzītais līdzeklis bija piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Savukārt gadījumos, kad personai no tās gribas neatkarīgu iemeslu dēļ (piemēram, attiecīgajā administratīvajā teritorijā nav brīvas zemes vai bijusī administratīvā teritorija vairs neietilpst Latvijas teritorijā) nav iespējams saņemt līdzvērtīgu zemi tajā administratīvajā teritorijā, kurā atradās bijušais zemes īpašums, izraudzītais līdzeklis nesasniedz leģitīmo mērķi - neatjauno iepriekšējo tiesisko stāvokli un arī neattur personu no zemesgabala izvēles pēc sava ieskata. Līdz ar to apstrīdētā norma attiecībā uz personām, kuru īpašuma tiesības atjaunotas, piešķirot līdzvērtīgu zemi citā administratīvajā teritorijā no personas gribas neatkarīgu jeb objektīvu apstākļu dēļ, neatbilst samērīguma principam, jo nav piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tādējādi atšķirīgajai attieksmei pret personām, kuru īpašuma tiesības atjaunotas, piešķirot līdzvērtīgu zemi citā administratīvajā teritorijā no personas gribas neatkarīgu apstākļu dēļ, nav objektīva un saprātīga pamata un tā ir pretrunā ar Satversmes 91. pantu.