3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. pantam. No zemes reformas normatīvā regulējuma izrietot pamatprincips, ka par zemes ierādīšanu (iemērīšanu) maksā pats zemes lietotājs vai īpašnieks. Iespēja šīs darbības veikšanai saņemt valsts budžeta finansējumu esot uzskatāma par izņēmumu un valsts īpaši piedāvātu finansiālu atbalstu. Minētā finansiālā atbalsta mērķis esot pēc iespējas nodrošināt īpašuma tiesību atjaunošanu tur, kur šie īpašumi atradās, nevis risināt situācijas, kad īpašuma tiesību atjaunošana attiecīgajā teritorijā nav iespējama subjektīvu vai objektīvu iemeslu dēļ. Tādēļ arī apstrīdētajā normā esot iekļauts kritērijs "administratīvā teritorija". Tas paredzot atšķirīgu attieksmi pret personām, kam īpašumu kompensē ar līdzvērtīgu zemi tajā pašā administratīvajā teritorijā, kurā atradās bijušie zemes īpašumi, un personām, kam līdzvērtīgu zemi piešķir citā administratīvajā teritorijā. Saeima uzsver, ka īpašuma tiesību atjaunošana visupirms ir bijušā zemes īpašnieka vai viņa mantinieka tiesības, iespēja, vēsturiska un ekonomiska interese. Valstij neesot pienākuma no valsts budžeta līdzekļiem segt visus ar zemes reformu saistītos izdevumus. Līdz ar to likumdevējs drīkstot izvirzīt noteiktus kritērijus valsts budžeta līdzekļu saņemšanai. Šādai attieksmei esot leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības nodrošināšana, kas ietver tiekšanos uz saprātīgu valsts budžeta līdzekļu izlietošanu un zemes reformas mērķu kvalitatīvu sasniegšanu. Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs esot vēlējies veicināt zemes saimniecisku izmantošanu, radīt pamatu lauksaimniecības attīstībai, pēc iespējas novēršot vērtīgās lauksaimniecības zemes sadalīšanu sīkās daļās, kā arī ļaut Latvijas pilsoņiem likumā noteiktajā kārtībā brīvi izvēlēties un realizēt savām interesēm un iespējām atbilstošas īpašuma tiesības uz zemi, vienlaikus saglabājot valsts noteikto teritoriālās plānošanas un attīstības procesu. Apstrīdētā norma, kas paredz tiesības uz finansiālu atbalstu, ja īpašuma tiesības uz zemi atjauno tur, kur bijušais īpašums atradās, līdzsvarojot dažādas intereses. Ja nebūtu apstrīdētās normas, pastāvētu risks, ka personas censtos iegūt līdzvērtīgu zemi nosacīti labākajos reģionos un pievilcīgākajās vietās un valsts to pat atbalstītu. Zemes reformas mērķis esot bijis atjaunot īpašuma tiesības, lai netieši veicinātu tradicionālā lauku dzīvesveida atjaunošanu. Apstrīdētā norma esot piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. Saeima norāda, ka īpašuma tiesību atjaunošana uz zemi citā administratīvajā teritorijā, nevis tajā, kurā bijušie īpašumi atradās, var notikt dažādu iemeslu dēļ. Ja tiek piešķirta līdzvērtīga zeme citā administratīvajā teritorijā, tad zemes uzmērīšana par valsts budžeta līdzekļiem neesot paredzēta. Tādējādi vienīgais kritērijs zemes uzmērīšanai par valsts budžeta līdzekļiem esot zemes gabala atrašanās vieta. Tas vienlīdz attiecoties uz visām personām, arī tām, kuru īpašumi atradās bijušajā Abrenes apriņķī. Veicot zemes reformu, zemes īpašuma tiesību atjaunošanas mērķis esot sasniegts tādējādi, ka bijušajiem zemes īpašniekiem, kuriem piederēja zeme bijušajā Abrenes apriņķī, vai viņu mantiniekiem tika dota iespēja pieprasīt līdzvērtīgu zemi citā vietā tāpat kā jebkurai citai personai atbilstoši likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos" 12. pantam. No normatīvajiem aktiem izrietot, ka bijušā Abrenes apriņķa zemes īpašumi tiek pielīdzināti tiem zemes īpašumiem, kuri atrodas Balvu rajona teritorijā, un zemes uzmērīšanai šajā teritorijā persona var pretendēt uz valsts budžeta līdzekļiem. Saeima uzsver, ka attieksme pret personām, kurām piederēja zeme Abrenes apriņķī, nemaz nav citāda kā pret tām personām, kuras citu objektīvu iemeslu dēļ nevarēja atgūt zemes īpašumu tajā pašā administratīvajā teritorijā, piemēram, tādēļ, ka pagastā, kurā konkrētais īpašums savulaik atradās, brīvas zemes vairs nebija. Abos gadījumos zemes uzmērīšana esot jāveic par saviem līdzekļiem. Tādējādi neesot paredzēta atšķirīga attieksme pret personām, kuru īpašumi atradās kādreizējā Abrenes apriņķa teritorijā. Papildus Saeima vērš uzmanību uz to, ka, apstrīdētā norma skatāma kopsakarā ar 2008. gada 31. decembrī spēkā stājušos Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu. Saskaņā ar minēto likumu esot grozīts administratīvās teritorijas jēdziens un būtiski paplašināta teritorija, kuras ietvaros noteiktam personu lokam var nodrošināt zemes kadastrālo uzmērīšanu par valsts budžeta līdzekļiem.