5. Article

Pieaicinātā persona - Valsts zemes dienests (turpmāk - Zemes dienests) - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91.pantam. Zemes dienests norāda, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir veicināt īpašuma tiesību atjaunošanu tās pašas administratīvās teritorijas ietvaros, kurā savulaik attiecīgais īpašums atradās. Šis mērķis esot formulēts arī likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos" 1. pantā. Valstij esot pienākums radīt atbilstošus tiesiskos instrumentus leģitīmā mērķa sasniegšanai. Nosakot tiesības uz zemes kadastrālo uzmērīšanu par valsts budžeta līdzekļiem, ja zemes īpašuma tiesības ir atjaunotas vai zemes īpašums kompensēts ar līdzvērtīgu zemi tajā administratīvajā teritorijā, kurā bijušais īpašums atradās, likumdevējs esot motivējis zemes īpašniekus, ja vien tas iespējams, atgriezties savā novadā, atjaunot un attīstīt tieši tajā tradicionālo lauku dzīvesveidu. Zemes dienests uzskata, ka valsts nevarētu nodrošināt zemes uzmērīšanu par valsts budžeta līdzekļiem visiem bijušajiem zemes īpašniekiem vai to mantiniekiem. Lai pēc iespējas mazinātu vēsturiskās sekas, par kurām valsts neesot vainojama, tai bijis jāapsver, kā noteikt to personu grupu, kurai pēc noteiktiem kritērijiem varētu piešķirt valsts atbalstu zemes kadastrālajā uzmērīšanā. Likumdevēja lēmums atbalstīt konkrētu personu grupu esot balstīts uz objektīvu kritēriju un vērsts uz leģitīmā mērķa sasniegšanu. 1992. gada 1. septembrī stājās spēkā likums "Par zemes privatizāciju lauku apvidos", kura 6. panta ceturtā daļa paredzēja: ja bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem zemi vai tās daļu dabā nevar atdot, viņiem ir tiesības saņemt īpašumā līdzvērtīgu zemi citā vietā vai kompensāciju. Ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992. gada 4. novembra lēmumu "Par Latvijas Republikas likuma "Par privatizācijas sertifikātiem" spēkā stāšanās kārtību" Balvu rajona Tautas deputātu padomei tika uzlikts par pienākumu lemt par kompensācijas piešķiršanu bijušajiem zemes īpašniekiem (pēc stāvokļa 1940. gada 21. jūlijā), kuriem piederēja zeme Abrenes apriņķī, vai viņu mantiniekiem. Sākotnēji pieņemtie normatīvie akti par zemes īpašuma tiesību atjaunošanu neesot paredzējuši bijušajiem zemes īpašniekiem, kuru zeme atradās Abrenes apriņķī, vai viņu mantiniekiem iespēju pieprasīt līdzvērtīgu zemi citā vietā (citā pagastā), bet tikai tiesības saņemt kompensāciju. Lai varētu aprēķināt kompensāciju par zemi Abrenes apriņķī, Ministru kabinets 1994. gada 22. novembrī izdevis noteikumus Nr. 214 "Par grozījumiem Ministru Padomes 1993. gada 10. februāra lēmumā Nr. 66 "Par normatīvo aktu apstiprināšanu zemes privatizācijai lauku apvidos"", papildinot minēto lēmumu ar vidējo bijušā Abrenes apriņķa viena hektāra zemes novērtējumu ballēs un rudzu vienībās. Tādējādi attiecībā uz zemi Abrenes apriņķī esot bijis noteikts tikai kompensācijas mehānisms - kompensācijas sertifikāti. Zemes dienests norāda, ka vēlāk Latvijas valsts tomēr veikusi pasākumus un devusi tādu iespēju, lai tie zemes īpašnieki, kuru zemes īpašumi atradās Abrenes apriņķī, vai viņu mantinieki, atjaunojot īpašuma tiesības, varētu iegūt līdzvērtīgu zemi citā vietā. Līdz ar to visiem bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem esot radīti vienlīdzīgi apstākļi zemes īpašuma tiesību atjaunošanai, arī tajos gadījumos, kad to vēsturiskajās robežās nav iespējams izdarīt. Tāpēc neesot konstatējama pretruna ar Satversmes 91. pantu.