6. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka likumdevējs, noteiktu apsvērumu vadīts, var pieņemt lēmumu par īpaša finansiāla atbalsta sniegšanu kādai personu grupai. Tomēr likumdevējs nedrīkstot pārkāpt vienlīdzības principu, nepamatoti neietverot kādas personas atbalsta saņēmēju grupā. Pēc Tiesībsarga ieskata, vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas gan tās personas, kuru īpašums atjaunots bijušās administratīvās teritorijas ietvaros, gan arī tās personas, kuru īpašumu nav iespējams atjaunot bijušās administratīvās teritorijas ietvaros objektīvu apstākļu dēļ (piemēram, attiecīgajā administratīvajā teritorijā nav brīvas zemes vai šī teritorija vairs nepieder Latvijas valstij). Likumdevēja mērķis esot bijis atjaunot to stāvokli, kāds bija 1940. gada 21. jūlijā. Ja tas noteiktu apstākļu dēļ nebija iespējams, likumdevējs esot paredzējis piešķirt personai zemi pēc iespējas tuvāk tam zemesgabalam, kas tai piederēja 1940. gada 21. jūlijā. Pēc Tiesībsarga ieskata, apstrīdētajā normā ietvertais regulējums veicinājis šā mērķa sasniegšanu - personas esot izvēlējušās līdzvērtīgus zemesgabalus tajā pašā administratīvajā teritorijā vai pēc iespējas tuvāk agrāk piederējušajam īpašumam. Citā administratīvajā teritorijā esošu līdzvērtīgu zemesgabalu uzmērīšana par personas pašas līdzekļiem esot paredzēta tādēļ, lai mazinātu to gadījumu skaitu, kad personas izvēlas zemesgabalu izdevīguma dēļ. Tomēr Tiesībsargs vērš uzmanību uz to, ka gadījumos, kad persona objektīvu iemeslu dēļ nemaz nevarēja izvēlēties zemesgabalu tajā pašā administratīvajā teritorijā, kur atradās bijušais zemes īpašums, apstrīdētajai normai nav konstatējams leģitīms mērķis. Tādējādi šādos gadījumos apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes 91.pantam. Secinājumu daļa