7. Article

Satversmes 91. pants noteic, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas". Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, jo paredz atšķirīgu attieksmi pret divām iedzīvotāju grupām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Abas grupas veidojot personas, kurām zemes īpašums kompensēts ar līdzvērtīgu zemi kā bijušajiem zemes īpašniekiem, kuriem 1940. gada 21. jūlijā piederēja zemes īpašums Latvijas Republikā, un viņus pārdzīvojušiem laulātajiem, bērniem un mazbērniem, politiski represētajiem un 1. grupas invalīdiem. Taču zemes kadastrālā uzmērīšana par valsts budžeta līdzekļiem esot paredzēta tikai tām personām, kurām tā saistīta ar zemes īpašuma kompensēšanu ar līdzvērtīgu zemi tajā administratīvajā teritorijā, kurā bijušie zemes īpašumi atradās. Otrai personu grupai zemes kadastrālā uzmērīšana jāveicot par saviem līdzekļiem. Vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšana. Proti, jāīsteno tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un likuma piemērošana bez jebkādām privilēģijām. Tas arī garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā piemērošanas objektivitāti, kā arī to, ka nevienam nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus. Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu). Izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, visupirms jāņem vērā tas, ka šo normu nevar vērtēt atrauti no nacionalizēto zemes īpašumu atgūšanas, kas notika un notiek zemes reformas ietvaros.