2. Article

Administratīvā apgabaltiesa (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. pantā noteiktajam tiesiskās vienlīdzības principam. Administratīvajā lietā, sakarā ar kuru iesniegts pieteikums Satversmes tiesā, ir pārsūdzēts Administratīvās rajona tiesas spriedums. Minētajā spriedumā secināts, ka Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk - VID) esot pamatoti atzinis personas atbildību par saimnieciskās darbības veikšanu, nereģistrējoties kā nodokļu maksātājam, kā arī pamatoti noteicis iedzīvotāju ienākuma nodokļa, soda naudas un nokavējuma naudas samaksas pienākumu. Spriedumā konstatēts, ka konkrētā fiziskā persona laika posmā no 2004. gada līdz 2006. gadam iegādājusies 30, bet atsavinājusi 12 nekustamos īpašumus. Šāda rīcība norādot uz apzinātu darbību - nekustamo īpašumu iegādi ar mērķi gūt finansiālu labumu. Nekustamo īpašumu tirdzniecības raksturs nemainoties tādēļ vien, ka persona īpašumu pārdod, ievērojot apstrīdētajā normā noteikto viena gada termiņu. Ja salīdzinoši īsā laika posmā persona iegādājas 30 nekustamos īpašumus un vēlāk tos pārdod, tad šajā gadījumā tiekot veikta saimnieciska darbība, nevis atsevišķs, neregulāra rakstura darījums - sava īpašuma pārdošana. Savukārt Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments (turpmāk - Senāts) citās lietās esot skaidrojis, ka likumdevējs nekustamā īpašuma pārdošanas rezultātā gūtā ienākuma aplikšanu ar nodokli padarījis atkarīgu tikai no viena kritērija: perioda - viena gada -, kurā nekustamais īpašums ir bijis personas īpašumā. Ja viens vai vairāki nekustamie īpašumi ir bijuši personas īpašumā ilgāk par vienu gadu, tad ienākums, ko persona guvusi no šāda nekustamā īpašuma (īpašumu) pārdošanas, neesot apliekams ar iedzīvotāju ienākuma nodokli un neesot nepieciešams arī vērtēt, vai nekustamā īpašuma pārdevēja rīcība atbilst saimnieciskās darbības pazīmēm. Ievērojot Senāta institucionālo rangu, kā arī to, ka šāda apstrīdētās normas interpretācija sniegta vairākkārt, tostarp Senāta kopsēdē, Pieteikuma iesniedzējai apstrīdētā norma esot jāpiemēro Senāta interpretācijā. Taču Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma pārkāpjot vienlīdzības principu attiecībā uz tām personām, kuras reģistrē savu saimniecisko darbību un maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli vai arī dibina komercsabiedrību un maksā uzņēmumu ienākuma nodokli. Tāpat tiesiskās vienlīdzības princips tiekot pārkāpts attiecībā uz tām personām, kuras veic sistemātisku kustamas mantas pārdošanu ar atlīdzības raksturu. Kamēr apstrīdētā norma tiek piemērota Senāta interpretācijā, valsts budžetā netiekot iemaksāti nodokļi ievērojamā apjomā. Rezultātā valsts budžets neiegūstot nodokļus par nekustamo īpašumu sistemātisku pārdošanu, kurai ir atlīdzības raksturs, ievērojamā apjomā, un tas neatbilstot sabiedrības interesēm.