3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas argumentiem un lūdz Satversmes tiesu izbeigt tiesvedību lietā vai arī atzīt apstrīdēto normu par atbilstošu Satversmei. Pieteikuma iesniedzēja nevis apšaubot apstrīdētās normas atbilstību Satversmei, bet gan uzskatot, ka tiesiskās vienlīdzības principam neatbilst Senāta sniegtā apstrīdētās normas interpretācija. Līdz ar to izskatāmajā lietā strīds esot par Senāta interpretācijas atbilstību Satversmes 91. pantam. Satversmes tiesas kompetenci nosakot Satversme un Satversmes tiesas likums. Satversmes tiesas likuma 16. pantā esot izsmeļoši uzskaitīts, kādas lietas Satversmes tiesa izskata. Likums nevienam neparedzot tiesības apstrīdēt Satversmes tiesā normas interpretāciju vai normas piemērošanu, jo izlemt, kā katrā konkrētā gadījumā pareizi interpretējamas vai piemērojamas tiesību normas, - tas neesot Satversmes tiesas pamatuzdevums. Satversmes tiesa nevarot arī pārvērtēt vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmuma tiesiskumu. Saeima vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka Senāta sniegtajai tiesību normas interpretācijai per se nevarot būt prezumējama piemērojamība. Iespēja citās lietās piemērot Senāta vai jebkuras citas vispārējās jurisdikcijas tiesas sniegto tiesību normas interpretāciju izrietot no šīs interpretācijas pareizības un pārliecinošā spēka, nevis no Senāta institucionālā ranga. Ja tiesnesis piemērotu Senāta sniegtu, bet Satversmei vai tiesību sistēmai neatbilstošu tiesību normas interpretāciju, kuras pareizību viņš pats apšauba, tad šāda tiesneša rīcība ne vien neatbilstu Satversmes 83. pantam, bet arī pārkāptu Satversmes 92. pantā garantētās personu tiesības uz taisnīgu tiesu. Ikvienai tiesai konkrētās lietas ietvaros esot patstāvīgi jāpārbauda iepriekš sniegtās tiesību normu interpretācijas pareizība un jāgādā, lai konkrētajos faktiskajos apstākļos attiecīgā interpretācija būtu pareiza un nodrošinātu taisnīgu lietas izlemšanu. Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. pantam, Saeima norāda, ka tā pieņemta atbilstoši valsts ekonomiskajai politikai, lai bremzētu augošo nekustamo īpašumu tirgu un ierobežotu ātras peļņas gūšanu no nekustamo īpašumu tirdzniecības. Apstrīdētajā normā likumdevējs esot formulējis izņēmumu, respektīvi, gadījumus, kad personas ienākumi netiek aplikti ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Atbilstoši tiesību teorijas atziņām izņēmuma noteikumi neesot interpretējami paplašināti un neesot piemērojami pēc analoģijas. Interpretējot tiesību normu, nebūtu pieļaujama nodokļu atvieglojumu paplašināšana, ja līdz ar to varētu rasties šaubas par likumdevēja īstenotās fiskālās politikas satversmību. Ar 1999. gada 25. novembra grozījumiem Nodokļa likumā esot ieviesti ne vien apstrīdētajā normā paredzētie atbrīvojumi, bet arī fiziskās personas saimnieciskās darbības jēdziena formulējums. Tas skaidri norādot, ka no saimnieciskās darbības gūstamie ienākumi ir apliekami ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Līdz ar to abus šos grozījumus saistot vienots likumdevēja nolūks: no vienas puses, paredzēt zināmus atvieglojumus personām, kuras gūst ienākumus no sev piederoša nekustamā īpašuma pārdošanas, bet, no otras puses, precīzi noteikt, ka ienākumi, kas gūti no fiziskās personas saimnieciskās darbības, ir apliekami ar nodokli. Līdz ar to, ņemot vērā Nodokļa likuma normu sistēmu, nodoklis neesot jāmaksā no ienākumiem par tāda nekustamā īpašuma pārdošanu, kas personas īpašumā bijis vairāk par 12 mēnešiem, ja persona nav īpašumus pārdevusi regulāri un sistemātiski ar nolūku gūt peļņu. Arī apstrīdētās normas sagatavošanas materiāli neliecinot, ka tajā noteiktais atbrīvojums varētu attiekties uz gadījumiem, kad persona sistemātiski peļņas gūšanas nolūkā pārdod vairākus nekustamos īpašumus. Apstrīdētajā normā jēdziens "nekustamais īpašums" esot lietots vienskaitļa formā, līdz ar to likumdevējs vērsis uzmanību uz to, ka ikviena nekustamā īpašuma pārdošana aplūkojama atsevišķi un katram gadījumam nepieciešams individualizēts vērtējums. Likumdevējs baudot plašu rīcības brīvību gan tad, kad īsteno nodokļu politiku, gan arī tad, kad paredz izņēmumus no nodokļu maksāšanas pienākuma. Tomēr privātpersona nevarot tiesas ceļā prasīt, lai tiktu noteikti izņēmumi no nodokļu maksāšanas pienākuma, un šādi izņēmumi nevarot tikt radīti tiesību normas interpretācijas ceļā. Ja apstrīdētajā normā nav precīzi norādīts atbrīvojums no pienākuma maksāt ienākuma nodokli par vairākkārtēju nekustamā īpašuma pārdošanu peļņas nolūkā, tad attiecīgs secinājums šīs normas interpretācijas ceļā neesot izdarāms. Pretējā gadījumā šāda izņēmuma paplašināšana būtiski ietekmētu valsts budžeta ienākumus, un likumdevējam esot konstitucionāls pienākums sabiedrības labklājības interesēs attiecībā uz šādu izņēmuma gadījumu paust savu gribu skaidri un nepārprotami.