4. Article

Finanšu ministrija pievienojas VID sniegtajam un turpmāk izklāstītajam apstrīdētās normas skaidrojumam. Papildus tā norāda, ka Nodokļa likuma 11. panta 1.1 daļa saimniecisko darbību raksturojot kā jebkuru fiziskās personas darbību, kas tiek veikta ar mērķi gūt ienākumu. Šī norma esot skaidra un saprotama. Tomēr apstrīdētās normas piemērošanu praksē apgrūtinot tas, ka fiziskās personas nereti slēpjot darījumu patieso būtību - ienākumu gūšanu -, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas. Viens no izplatītākajiem negodīgas tirdzniecības veidiem esot tāds, ka pārdodamā lieta tiek uzrādīta kā personīgais īpašums, kas tiekot izmantots personiskajām vajadzībām. Kādi šie darījumi ir patiesībā, to varot noskaidrot vienīgi vērtējot dažādas pazīmes un izdarot loģiskus un likumsakarīgus secinājumus, piemēram, par to, vai vienas ģimenes dzīvesvietas nodrošināšanai īsā laika posmā patiešām ir nepieciešami vairāki desmiti dažādu nekustamo īpašumu. Nebūtu pareizi darījumu patiesās būtības pārbaudes ierobežot tikai ar atsevišķiem konkrētiem kritērijiem. Situācijas esot atšķirīgas, un līdz ar to arī pazīmes, pēc kurām var noteikt, vai īpašums tiek lietots personiskajām vajadzībām vai iegādāts tālākpārdošanai, esot dažādas. Esot arī tādas vispāratzītas pazīmes, ko nodokļu administrācija vairumā gadījumu izmantojot saimnieciskās darbības raksturošanai, piemēram, darījumu sistemātiskums. Ja pārbaudes būtu ierobežotas tikai ar dažiem kritērijiem, tad negodīgie nodokļu maksātāji papūlētos visas attiecīgās pazīmes formāli apslēpt un nodokļu administrācijas iespējas pierādīt darījumu patieso raksturu būtu ierobežotas.