5. Article

VID norāda, ka izskatāmajā lietā nozīmīgākais jautājums esot šāds: vai apstrīdētās normas piemērošana izslēdz Nodokļa likumā noteikto saimnieciskās darbības (tirdzniecības) regulējumu, un, ja izslēdz, - vai šāds rezultāts atbilst tiesiskās vienlīdzības principam. Pēc VID ieskata, Nodokļa likuma 4. pantā esot noteikts viens no galvenajiem nodokļu sistēmas pamatprincipiem: jebkurš personas ienākums, ja vien likums neparedz citādi, ir apliekams ar iedzīvotāju ienākuma nodokli vai uzņēmumu ienākuma nodokli. Līdz ar to ienākumi no nekustamo īpašumu pārdošanas, ja tā atbilst saimnieciskās darbības (tirdzniecības) pazīmēm, esot jāapliek ar nodokli. Izņēmumu no šāda nodokļu maksāšanas pienākuma likums nekad neesot paredzējis. Nodokļa likuma 9. pantā noteiktie ienākuma veidi, kas atbrīvoti no aplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, tostarp ienākumi no "sava īpašuma" pārdošanas, un nosacījums par nekustamā īpašuma piederības ilgumu - vienu gadu - esot izsmeļoši un neesot interpretējami paplašināti. Tādējādi, nosakot ar nodokli apliekamo ienākumu, esot jāpārbauda, vai nodokļu maksātājs nekustamo īpašumu pārdod kā "savu īpašumu" un, ja pārdotais nekustamais īpašums (vai vairāki īpašumi) neatbilst "sava īpašuma" kategorijai, - vai ir konstatējamas saimnieciskās darbības pazīmes. Nekustamā īpašuma piederības ilgumam neesot nozīmes, ja tiek konstatēts, ka personas veiktajai darbībai piemīt saimnieciskajai darbībai raksturīgais sistemātiskums. VID savā praksē visbiežāk vērtējot gadījumus, kad nekustamie īpašumi personas īpašumā bijuši ilgāk par 12 mēnešiem, bet neatbilst "sava īpašuma" kritērijam un to pārdošanā konstatējamas saimnieciskās darbības pazīmes. Lai nošķirtu "sava īpašuma" pārdošanu no saimnieciskās darbības, VID vadoties no Nodokļa likumā un Komerclikumā ietvertās saimnieciskās darbības definīcijas, kā arī no Senāta judikatūras. Tāpat tiekot pārbaudīta nekustamo īpašumu pārdošanas regularitāte un apjoms, iegādes mērķi un iegādes finansēšanas avoti, iegādes veids, kā arī apstākļi, kas raksturo nekustamo īpašumu izmantošanu nodokļu maksātāja personiskajām vajadzībām. Esot apšaubāma tāda apstrīdētās normas interpretācija, kas ļautu personai iegādāties vairākus nekustamos īpašumus un, nogaidot vienu gadu un nemaksājot iedzīvotāju ienākuma nodokli, tos sistemātiski pārdot. Pieņēmums, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis nebūs jāmaksā par ienākumiem no tādu nekustamo īpašumu pārdošanas, kuri personas īpašumā bijuši ilgāk nekā gadu, kļūstot par cēloni formālai Nodokļa likuma piemērošanai. Savukārt likumdevējs Nodokļa likumā esot apzināti nošķīris "sava īpašuma" jēdzienu no saimnieciskās darbības jēdziena. Apstrīdētajā normā noteiktā nekustamo īpašumu minimālā piederības ilguma mērķis drīzāk esot mazināt nekustamo īpašumu tirgus dalībnieku iespējas gūt lielāku peļņu no īstermiņa cenu svārstībām, nevis atbrīvot personu no pienākuma maksāt nodokli par tās veikto saimniecisko darbību.