8. Article

No Saeimas atbildes raksta un tam pievienotās informācijas redzams, ka būtiska nozīme apstrīdētās normas satura noskaidrošanā ir tam tiesiskajam regulējumam, kas bija spēkā pirms šīs normas. Tāpat nozīmīgi ir arī likumdevēja apsvērumi, kas kalpojuši par pamatu apstrīdētajā normā ietvertā regulējuma pieņemšanai. Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms piemēros tiesību normas vēsturisko interpretāciju. 8.1. Izmantojot minēto interpretācijas metodi attiecībā uz apstrīdēto normu, ir konstatējams, ka Nodokļa likuma 1. pants redakcijā, kas bija spēkā no 1994. gada 1. janvāra, noteica: ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliek fiziskās personas gūtos ienākumus, un tie sastāv no: pirmkārt, algas nodokļa, otrkārt, patentmaksas, treškārt, nodokļa par ienākumiem no uzņēmējdarbības, ja tie nav peļņas nodokļa objekts, no individuālā darba, no īpašuma un citiem avotiem. Nodokļa likuma 8. panta trešās daļas 8. punkts paredzēja, ka pārējie fiziskās personas ienākumi, par kuriem jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis, ir arī citi ienākumi, kas nav minēti likuma 9. pantā. Savukārt 9. pantā bija noteikti ienākumu veidi, kas netiek ietverti gada apliekamajā ienākumā. Tādējādi nodokļu maksātājam bija pienākums par jebkuriem citiem ienākumiem, kas nebija tieši noteikti likuma 9. pantā kā izņēmumi - neapliekami ienākumi, maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli. Kā ienākumi, kas atbrīvoti no aplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, likuma 9. panta 20. punktā citastarp bija noteikti "ienākumi no personiskās mantas realizācijas, izņemot ienākumus no pārdošanai izgatavotu un iegādātu izstrādājumu realizācijas". Nodokļa likuma 9. panta 20. punktā noteiktais ar 1995. gada 31. maija likumu "Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"" tika ietverts 9. panta 19. punktā. Tas bija spēkā līdz 2000. gada 1. janvārim, kad stājās spēkā 1999. gada 25. novembra likums "Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"", ar kuru Nodokļa likuma 9. panta pirmās daļas 19. punkts tika izteikts jaunā redakcijā, paredzot, ka ar iedzīvotāju ienākuma nodokli netiek aplikti ienākumi no sava īpašuma pārdošanas, izņemot ienākumu no pārdošanai izgatavotu vai iegādātu izstrādājumu (mantas) pārdošanas, ienākumu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā no tāda nekustamā īpašuma, akciju un citu vērtspapīru pārdošanas, kas ir bijuši personas īpašumā mazāk par 12 mēnešiem, un ienākumu no personāla akciju atpirkšanas. Ar 2000. gada 30. novembra likumu "Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"" 9. panta pirmās daļas 19. punkts tika izteikts jaunā redakcijā, tā "c" apakšpunktā paredzot, ka ar iedzīvotāju ienākuma nodokli netiek aplikti ienākumi no sava īpašuma pārdošanas, izņemot ienākumu no tāda nekustamā īpašuma, akciju un citu vērtspapīru pārdošanas, kas ir bijuši personas īpašumā mazāk par 12 mēnešiem. Lai atvieglotu vērtspapīru publisko apgrozību Latvijā, ar 2001. gada 22. novembrī pieņemto likumu "Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"" no 9. panta pirmās daļas 19. punkta "c" apakšpunkta tika izslēgta norāde par akciju un citu vērtspapīru pārdošanu. Šādā redakcijā apstrīdētā norma bija spēkā līdz 2007. gada 12. jūnijam. Ar 2007. gada 17. maija likumu "Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"" apstrīdētā norma no Nodokļa likuma tika izslēgta. Vienlaikus likuma 9. panta pirmā daļa tika papildināta ar 19.1 punktu, paredzot, ka ar iedzīvotāju ienākuma nodokli netiek aplikts ienākums no tāda nekustamā īpašuma atsavināšanas, kas maksātāja īpašumā (no dienas, kad attiecīgais nekustamais īpašums reģistrēts zemesgrāmatā) ir ilgāk par 60 mēnešiem un vismaz divpadsmit mēnešus līdz atsavināšanas līguma noslēgšanas brīdim ir personas deklarētā dzīvesvieta (kas nav deklarēta kā maksātāja papildu adrese). Vienlaikus no likuma tika izslēgts 9. panta pirmās daļas 19. punkta "c" apakšpunkts. Ar 2008. gada 14. novembra likumu "Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"" Saeima būtībā atgriezās pie apstrīdētās normas regulējuma, 9. panta pirmās daļas 19. punkta "e" apakšpunktā paredzot, ka ar nodokli netiek aplikti ienākumi no tāda nekustamā īpašuma pārdošanas, kas ir bijis personas īpašumā mazāk par 12 mēnešiem. Šāda redakcija bija spēkā no 2009. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 1. janvārim. Savukārt kopš 2010. gada 1. janvāra Nodokļa likuma 9. panta pirmās daļas 33. punkts noteic, ka gada apliekamajā ienākumā netiek ietverts un ar nodokli netiek aplikts ienākums no tāda nekustamā īpašuma atsavināšanas, kas maksātāja īpašumā (no dienas, kad attiecīgais nekustamais īpašums reģistrēts zemesgrāmatā) ir ilgāk par 60 mēnešiem un vismaz 12 mēnešus līdz atsavināšanas līguma noslēgšanas dienai ir personas deklarētā dzīvesvieta (kas nav deklarēta kā maksātāja papildu adrese). Ja nekustamais īpašums, kuru atsavina, ir mantots līgumiskā, testamentārā vai likumiskā ceļā no laulātā, šīs panta daļas izpratnē uzskatāms, ka nekustamais īpašums ir viņu pārdzīvojušā laulātā īpašumā no dienas, kad attiecīgais nekustamais īpašums reģistrēts zemesgrāmatā kā mantojuma atstājēja īpašums. 8.2. Pieejamie apstrīdētās normas sagatavošanas materiāli nesniedz nepārprotamu priekšstatu par nolūku, ar kādu likumdevējs šo normu ir pieņēmis. Arī no Nodokļa likuma 9. panta pirmās daļas 19. punkta regulējuma - kas bija spēkā pirms apstrīdētās normas - sagatavošanas materiāliem likumdevēja mērķis nav secināms. Turpretim no Augstākās padomes 1993. gada 6. aprīļa plenārsēdes - kurā otrajā lasījumā tika izskatīts Nodokļa likuma projekts - stenogrammas redzams, ka par 9. panta 20. punkta saturu un piemērošanu izraisījās debates. Deputāts Juris Bojārs norādīja, ka ir "interesants arī 18. punkts - "ienākumi no personiskās mantas realizācijas". Es, piemēram, nopērku traktoru un pārdodu to, apgalvodams, ka tas nav uzņēmējdarbības veids, bet gan personīgās mantas pārdošana [..] Vai, piemēram, "Mersedesu" pārdodu... Bet kurš to var pateikt, vai es to nopirku pārdošanai un biznesam vai arī... Kas to var pateikt? Es apgalvošu, ka to nenopirku pārdošanai, bet tagad es to pārdodu, turklāt dārgāk, nekā nopirku. Es gribu dārgāk. Vai arī, piemēram, es nopērku ēku, zemes gabalu vai ko tamlīdzīgu. Tā visa būs personiskā manta, un tās būs lielas summas". Savukārt deputāts Artūrs Kodoliņš vērsa uzmanību uz to, ka "Šeit tas jau ir fiksēts " ... pārdošanā ... izņemot tos gadījumus, kad šīs mantas ir izgatavotas pārdošanai vai arī iegādātas pārdošanai"" (Augstākās padomes 1993. gada 6. aprīļa sēdes stenogramma http://saeima.lv/steno/AP_steno/1993/st_930406v.htm, aplūkota 2011. gada 13. decembrī). Tādējādi likumdevēja mērķis apstrīdētās normas regulējuma kontekstā bija nošķirt tādu tiesisko situāciju, kad persona atsavina savu nekustamo īpašumu, no situācijas, kad persona iegādājas nekustamos īpašumus ar nolūku vēlāk tos atsavināt un gūt peļņu. Šādu likumdevēja nolūku vēlāk atkārtoti apstiprināja arī Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Kārlis Leiškalns. 2008. gada 14. novembra Saeimas sēdē, kurā tika izskatīts likumprojekts "Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"", kas citastarp paredzēja atgriezties pie apstrīdētās normas regulējuma, to ietverot Nodokļa likuma 9. panta pirmās daļas 19. punkta "e" apakšpunktā, viņš norādīja: " [..] es tomēr gribētu nejaukt saimniecisku darbību, kas tiek aplikta ar nodokļiem. Arī šī nodokļa kontekstā saimnieciska darbība tiek aplikta ar nodokļiem, un mēs komisijā skatījām tos gadījumus, kad piedzen nodokli par personiskās mantas pārdošanu… situācijā, kad tas tiek izmantots saimnieciskiem darījumiem. Valsts ieņēmumu dienests to labi pierāda, un mums nācās atraidīt to darbaļaužu vēstules, kuri uzskatīja, ka viņi nepareizi tiek aplikti ar nodokli [..] norma par nekustamo īpašumu kā saimnieciskās darbības vai kā uzņēmumu vai kapitālsabiedrību sastāvdaļu paliek šobrīd spēkā [..] Mēs runājam šobrīd [..] par priekšlikumu, kas ir sadaļā "Neapliekamie ienākumi", un starp tiem ir ienākumi no personiskās mantas pārdošanas, un arī attiecībā uz dzīvokļiem šī norma bija spēkā [..] Cilvēkam ir tiesības uz personīgo mantu un tiesības pārdot šo personīgo mantu, ja tai nav saimnieciskas darbības rakstura, nemaksājot iedzīvotāju ienākuma nodokli, jo lielos vilcienos mums jāuzskata, ka gan dzīvoklīti, gan, es nezinu, zemes pleķīti vai vasarnīcu mēs nopērkam par naudu, par kuru mēs nomaksājam visus nodokļus. Ja Valsts ieņēmumu dienests var pierādīt, ka šai darbībai ir saimnieciskas darbības raksturs, tad Valsts ieņēmumu dienests piedzen šos 25 procentus un ir jau piedzinis daudzos tūkstošos gadījumu [..] vienīgais, uz ko es varu aicināt: atbalstīt priekšlikumu, kurš varbūt nav ilglaicīgs, bet parāda tendenci, kā valdībai jārīkojas attiecībā uz personīgo mantu, kas iegūta, iepriekš nomaksājot nodokļus" (Saeimas 2008. gada 14. novembra sēdes stenogramma http://www.saeima.lv/steno/Saeima9/081114/st081114.htm, aplūkota 2011. gada 13. decembrī). Līdz ar to var piekrist Saeimas viedoklim, proti, apstrīdētajā normā ietvertā regulējuma rašanās apstākļi liecina par to, ka tajā paredzētais atbrīvojums no nodokļa maksāšanas pienākuma neattiecas uz gadījumiem, kad persona pārdod vairākus nekustamos īpašumus un ar to sistemātiski nodarbojas peļņas gūšanas nolūkā.