5. Article

Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos." Sociālo tiesību īpašais raksturs nosaka arī tiesu varas kontroles robežas šajā jomā. Kritēriji, pēc kuriem vērtējama tiesību normas atbilstība pamattiesībām uz sociālo nodrošinājumu, var atšķirties atkarībā no tā, vai konkrētā norma ierobežo personai piešķirtās tiesības vai arī nosaka valsts pozitīvo pienākumu izpildi. Satversmes 109. pantā nav reglamentēti pensiju sistēmas noteikumi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 25. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-11-0106 secinājumu daļas 1. punktu). Līdz ar to pensiju sistēmas uzbūves un darbības principi ir likumdošanas ceļā izlemjams jautājums, proti, likumdevējs ir tiesīgs sociālo tiesību saturu konkretizēt likumos. Likumdevējs, izstrādājot faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību, nav ierobežojis personas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā, jo tiesības uz pensijas izmaksu tādā apmērā, kādā persona līdzdarbojusies pensijas kapitāla uzkrāšanā, saglabājas neatkarīgi no tā, kādā kārtībā ir uzskaitītas veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas un kurā pensiju sistēmas līmenī tās veiktas. Tādēļ apstrīdētā norma nav uzskatāma par ierobežojumu tiesībām uz sociālo nodrošinājumu. Apstrīdētā norma neskar arī valsts pozitīvo pienākumu izveidot un uzturēt sistēmu, kas vērsta uz pensionēšanās vecumu sasniegušo personu sociālo un ekonomisko aizsardzību. Izskatāmajā lietā tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī netiek skartas. Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka Satversmes 109. pants neliedz likumdevējam mainīt izveidoto sociālās drošības sistēmu, proti, likumdevējs var izvēlēties citus risinājumus noteiktu sociālo problēmu risināšanai (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 21. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2009-86-01 10. punktu). Likumdevēja lēmumiem par sociālo tiesību īstenošanu nozīmīga ir to politiskā dimensija, proti, lēmumi šajā jomā tiek pieņemti, vadoties ne tik daudz no juridiskiem, bet vairāk no politiskiem apsvērumiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 25. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-11-0106 secinājumu daļas 1. punktu un 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 16. punktu). Tomēr arī politiskus lēmumus ierobežo Satversme, tāpēc likumdevēja rīcības brīvības apjomam, pieņemot lēmumus sociālo tiesību jomā, ir jāatbilst Satversmes normām un principiem. Līdz ar to izskatāmās lietas ietvaros ir jāpārbauda: 1) vai likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību, ir rīkojies tiesiski, proti, atbilstoši Satversmes normām un principiem, un vai pensiju sistēmas darbības noteikumi mainīti ar pienācīgu pamatojumu, proti, vai konkrētais regulējums ir vērsts uz sabiedrībai nozīmīgu interešu īstenošanu un konstitucionāli nozīmīgu vērtību aizsardzību; 2) vai ir ievērots tiesiskās paļāvības princips un sociāli atbildīgas valsts princips.