1. Article

Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima) 1991. gada 20. novembrī pieņēma likumu "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās", kas stājās spēkā tā pieņemšanas dienā. Šā likuma 12. panta pirmās daļas 1. un 2. punktā sākotnēji bija noteikti vienīgi izņēmuma gadījumi, kuros bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem nav priekšrocības tiesību pieprasīt zemes īpašuma tiesību atjaunošanu uz viņiem agrāk piederējušajiem zemes gabaliem. 1.1. Ar 1995. gada 12. oktobra likumu "Grozījumi likumā "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās"", kas stājās spēkā 1995. gada 15. novembrī, Saeima likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12. panta pirmo daļu izteica jaunā redakcijā, kā arī papildināja ar piezīmi: "Ja šā panta 1. un 2. punktā minētajos gadījumos ēkas īpašnieks nevēlas zemi izpirkt vai viņam nav tiesību iegūt zemi īpašumā, zeme paliek tās fiziskās personas, viņas mantinieku vai juridiskās personas īpašumā, kurai tā piederēja līdz 1940. gada 21. jūlijam, bet ēkas īpašniekam ir garantētas zemes nomas tiesības tādā platībā, kādā šī zeme tika piešķirta apbūvei, zemes nomas maksas maksimālo lielumu zemes reformas laikā nosakot ne lielāku par zemes (nekustamā īpašuma) nodokli divkāršā apmērā. Ja ēkas īpašnieka pilsonība atzīta saskaņā ar 1995. gada 16. marta likumu "Grozījumi Pilsonības likumā", bet bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem līdz minēto grozījumu spēkā stāšanās datumam atjaunotas īpašuma tiesības, šīs zemes nomas maksas maksimālais lielums nedrīkst pārsniegt pusotrkārtīgu zemes (nekustamā īpašuma) nodokli." 1.2. Savukārt 1997. gada 8. maijā Saeima likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12. panta pirmās daļas 1. un 2. punkta piezīmi izteica šādā jaunā redakcijā, kas stājās spēkā 1997. gada 6. jūnijā: "Ja šā panta pirmās daļas 1. un 2. punktā minētajos gadījumos ēkas īpašnieks nevēlas saņemt zemi īpašumā par maksu vai viņam nav tiesību iegūt zemi īpašumā, zeme paliek tās fiziskās personas, viņas mantinieku vai juridiskās personas īpašumā, kurai tā piederēja līdz 1940. gada 21. jūlijam un kura šo zemi ir pieprasījusi, bet ēkas īpašniekam ir garantētas zemes nomas tiesības tādā platībā, kādā šī zeme ir viņa likumīgā lietošanā (apbūvei), un zemes nomas maksa gadā nedrīkst pārsniegt piecus procentus no zemes kadastrālās vērtības." Tādējādi likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12. panta pirmās daļas 1. un 2. punkta piezīmē tika iekļauti vārdi "un zemes nomas maksa gadā nedrīkst pārsniegt piecus procentus no zemes kadastrālās vērtības" (turpmāk - apstrīdētā norma). 1.3. Saeima 2011. gada 22. septembrī grozīja likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12. panta pirmās daļas 1. un 2. punkta piezīmi. Ar šiem grozījumiem, kas stājās spēkā 2011. gada 19. oktobrī, piezīmes vārdi "zemes nomas maksa gadā nedrīkst pārsniegt 5 procentus no zemes kadastrālās vērtības" tika aizstāti ar vārdiem "zemes nomas maksu nosaka, pusēm rakstveidā vienojoties. Ja puses nevar vienoties, zemes nomas maksa nosakāma 6 procenti gadā no zemes kadastrālās vērtības. Papildus nomas maksai nomnieks kompensē iznomātājam nekustamā īpašuma nodokļa par zemi maksājumu".