6. Article

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka tā pamattiesību aizskārums tiktu novērsts, ja uz viņu tiktu attiecināta tāda pati zemes nomas maksas noteikšanas kārtība kā uz tiem zemes īpašniekiem, uz kuru zemes atrodas daudzdzīvokļu mājas vai arī valstij vai pašvaldībām piederoši ūdensapgādes, siltumapgādes un energoapgādes objekti. Saeima 2011. gada 22. septembrī, pieņemot grozījumus likumā "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās", ir grozījusi apstrīdēto normu. Attiecinot vienādu zemes nomas maksas noteikšanas kārtību uz Pieteikuma iesniedzēja norādītajām zemes īpašnieku grupām, likumdevējs ir novērsis iespējamo Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu. Pieteikumā nav pamatots, kāpēc apstrīdētā norma būtu atzīstama par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža. Tā stājās spēkā 1997. gada 6. jūnijā un bija spēkā līdz 2011. gada 18. oktobrim. No pieteikumam pievienotajiem dokumentiem secināms, ka Pieteikuma iesniedzējs īpašuma tiesības uz zemes gabala domājamo daļu ieguva, pamatojoties uz 2004. gada 4. jūnijā noslēgto pirkuma līgumu. Pieteikuma iesniedzēja īpašuma tiesības zemesgrāmatā nostiprinātas 2004. gada 28. jūnijā (sk. lietas materiālu 8. lpp.). Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējs īpašuma tiesības ieguva laikā, kad apstrīdētā norma jau bija spēkā. Pieteikuma iesniedzējs 2007. gada 28. decembrī iesniedza Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā prasības pieteikumu par zemes nomas līguma noslēgšanu. Izskatot Pieteikuma iesniedzēja apelācijas sūdzību, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2010. gada 20. oktobra spriedumu prasību daļēji apmierināja. Tomēr prasības tiesvedības uzdevums nav izvērtēt zemes nomas maksas noteikšanas kārtību, kuru Pieteikuma iesniedzējs apstrīdējis Satversmes tiesā tikai 2011. gada 20. jūnijā. Var secināt, ka Pieteikuma iesniedzējs apstrīdētajā normā paredzēto zemes nomas maksas noteikšanas kārtību ilgstoši nav uzskatījis par savu pamattiesību aizskārumu. Satversmes tiesas nolēmumos vairākkārt ir vērtētas tiesību normas, kas regulē piespiedu nomas tiesiskās attiecības. Tomēr Satversmes tiesa nav piešķīrusi spriedumiem atpakaļejošu spēku, jo apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža būtiski aizskartu ēku īpašnieku tiesības (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 15. punktu). Ja Satversmes tiesa apmierinātu Pieteikuma iesniedzēja lūgumu un atzītu apstrīdēto normu par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža, tiktu radīta nenoteiktība jomā, kurā īpaši svarīga ir tiesiskā stabilitāte. Sabiedrības interesēs ir līdzsvars zemes un ēku īpašnieku savstarpējās tiesiskajās attiecībās. Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai nav iemesla piešķirt savam nolēmumam atpakaļejošu spēku, tāpēc ir pamats tiesvedības izbeigšanai. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, Satversmes tiesa n o l ē m a: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2011-13-01 "Par likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" 12. panta pirmās daļas 1. un 2. punkta piezīmes vārdu "un zemes nomas maksa gadā nedrīkst pārsniegt piecus procentus no zemes kadastrālās vērtības" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 105. pantam", kas ierosināta pēc akciju sabiedrības "Pilsētas zemes dienests" pieteikuma. Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris