2. Article

Pieteikuma iesniedzēja - SE BTA (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. un 105. pantam, jo pamattiesību ierobežojums esot nesamērīgs. Arī Ceļu satiksmes likuma 2011. gada 9. jūnija grozījumi nenovēršot apstrīdētajā normā noteikto pamattiesību ierobežojumu neatbilstību Satversmei. 2.1. Pieteikuma iesniedzēja ir Latvijas Republikā reģistrēta Eiropas komercsabiedrība, kura darbojas apdrošināšanas jomā. Pieteikuma iesniedzējas un tās filiāļu darbinieki veicot darba pienākumus vairākās valstīs. Pārrobežu kustībā tiekot izmantots Pieteikuma iesniedzējas autotransports. Apstrīdētajā normā noteiktā aizlieguma dēļ Pieteikuma iesniedzēja nevarot nodot savas ārvalstīs reģistrētās automašīnas darba pienākumu veikšanai tiem darbiniekiem, kas ir Latvijas iedzīvotāji un nav nodarbināti ārvalstīs. Tādējādi Pieteikuma iesniedzēja nevarot optimāli organizēt savu komercdarbību, jo apstrīdētā norma liedzot tai iespēju brīvi izmantot savu īpašumu - ārvalstīs reģistrētās automašīnas - pēc saviem ieskatiem. Īpašniekam esot tiesības savu lietu valdīt, lietot, iegūt no tās visus iespējamos labumus un nodot to citām personām par atlīdzību vai bez atlīdzības. Līdz apstrīdētās normas pieņemšanai Pieteikuma iesniedzēja esot nodevusi lietošanā tai piederošās automašīnas darbiniekiem neatkarīgi no tā, kurā valstī tās reģistrētas. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētās normas neievērošanas rezultātā Pieteikuma iesniedzējas darbinieki saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.25 pantu tiek administratīvi sodīti. Šādos gadījumos Pieteikuma iesniedzēja sedzot darbiniekiem izdevumus, kas saistīti ar administratīvā soda samaksu. 2.2. Apstrīdētajai normai esot bijuši vairāki mērķi. Pirmkārt, novērst soda naudas nemaksāšanu par administratīvajiem pārkāpumiem ceļu satiksmē un veicināt ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu. Otrkārt, nodrošināt nodokļu un citu maksājumu iekasēšanu par transportlīdzekļu izmantošanu Latvijas Republikas teritorijā. Taču prasība iziet transportlīdzekļa tehnisko apskati Latvijā un par to veikt maksājumu neesot atzīstama par leģitīmu mērķi. Valsts pārvaldes iestādes un privāto tiesību subjekti, kuriem deleģēta valsts pārvaldes funkciju izpilde, nerīkojoties peļņas gūšanas nolūkā. Pieteikuma iesniedzēja pieļauj, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis būtu nodrošināt, lai transportlīdzekļu īpašnieki neizvairītos no nodokļu nomaksas Latvijas Republikā. 2.3. Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums esot nesamērīgs, turklāt leģitīmo mērķi ar likumdevēja izraudzīto līdzekli neesot iespējams sasniegt. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka nav šķēršļu administratīvo sodu piemērošanai personām, kuras vada ārvalstīs reģistrētus transportlīdzekļus vai ir to īpašnieki. Apstrīdētā norma neatvieglojot administratīvā soda piemērošanu un piedziņu no ārvalstniekiem vai ārvalstīs reģistrētā transportlīdzekļa īpašnieka. Apstrīdētās normas leģitīmo mērķi varot sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Piemēram, likumdevējs varējis noteikt pienākumu visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas vada ārvalstīs reģistrētu automašīnu Latvijas teritorijā, iegūt atļauju to vadīt un maksāt visus attiecīgos nodokļus, bet neierobežot to gadījumu skaitu, kuros atļauja iegūstama. Šādā gadījumā atbildību par administratīvo pārkāpumu varētu piemērot vainīgajai personai, kura saņēmusi atļauju Latvijas teritorijā vadīt ārvalstīs reģistrēto transportlīdzekli. Likumdevējs varējis noteikt personām pienākumu, iebraucot Latvijas teritorijā, nomaksāt noteikta apmēra nodokli vai nodevu par Latvijas ceļu izmantošanu. Taču Saeima iepriekš minētās iespējas, kā arī citas tiesiskā regulējuma alternatīvas neesot izvērtējusi. Autovadītāji, kuri pārvietojas Latvijas teritorijā ar ārvalstīs pastāvīgi reģistrētām automašīnām, jau tāpat maksājot par Latvijas ceļu infrastruktūras izmantošanu. Piemēram, līdz ar benzīna iegādi personas nomaksājot akcīzes nodokli. 2.4. Vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodoties visi transportlīdzekļu īpašnieki un lietotāji, kuri pastāvīgi lieto savus transportlīdzekļus Latvijas Republikā. Apstrīdētā norma tiekot vienlīdz attiecināta gan uz personām, kuras ārvalstīs pastāvīgi reģistrētās automašīnas izmanto ceļu satiksmē Latvijā īslaicīgi, gan arī uz personām, kuras šādas automašīnas satiksmē izmanto pastāvīgi. Pieteikuma iesniedzējas darbiniekiem ārvalstīs reģistrētās automašīnas esot nepieciešams izmantot īslaicīgi. Tāpēc Pieteikuma iesniedzēja atrodoties atšķirīgā situācijā salīdzinājumā ar tām personām, kuras savā īpašumā esošos transportlīdzekļus Latvijas Republikas teritorijā izmanto pastāvīgi. Apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā pret personām, kas atrodoties būtiski atšķirīgos apstākļos, tiekot nepamatoti pieļauta vienāda attieksme. Vienādajai attieksmei pret minētajām personu grupām neesot leģitīma mērķa, un tā neesot saprātīgi pamatojama. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka viens no iespējamiem risinājumiem būtu noteikt automašīnas īpašniekam pienākumu reģistrēt automašīnu Latvijā, ja tā tiek Latvijas teritorijā pastāvīgi lietota vai lietota biežāk par konkrētu reižu skaitu gadā. Likumdevējs varējis atļaut jebkurai personai vadīt ārvalstīs reģistrētu transportlīdzekli Latvijā, ja vien tā var pierādīt, ka šo transportlīdzekli pastāvīgi neizmanto ceļu satiksmē Latvijas teritorijā. Kritērijs tam, ka persona Latvijas teritorijā pastāvīgi izmanto ārvalstīs reģistrētu transportlīdzekli, varētu būt likuma "Par nodokļiem un nodevām" 14. panta otrās daļas 2. punktā ietvertā prezumpcija. Proti, persona nodokļu tiesību izpratnē tiek uzskatīta par rezidentu, ja tā uzturas Latvijas Republikā 183 dienas vai ilgāk jebkurā 12 mēnešu periodā. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, ar minēto prezumpciju varētu līdzīgi risināt konkrēto situāciju.