12. Article — regulēja autoceļu uzturēšanas, rekonstrukcijas un

būvniecības finansēšanas kārtību, nosakot, ka valsts autoceļu uzturēšana, rekonstrukcija un būvniecība tiek finansēta no valsts līdzekļiem. Savukārt kopš 1997. gada 4. novembra šā likuma 13. panta pirmā daļa paredzēja, ka minēto izdevumu finansēšanai tiek izveidots valsts speciālais budžets - Valsts autoceļu fonds. Būtiskus grozījumus likumā "Par autoceļiem" ieviesa 2003. gada 30. oktobra likums "Grozījumi likumā "Par autoceļiem"". Proti, no likuma tika izslēgts Valsts autoceļu fonda kā speciālā budžeta regulējums. Arī likuma 12. pants tika izteikts jaunā redakcijā, tā ceturtajā daļā paredzot: "Valsts budžeta līdzekļus Valsts autoceļu fonda programmai piešķir saskaņā ar gadskārtējo valsts budžeta likumu. Valsts autoceļu fonda programmai piešķirtais finansējums nedrīkst būt mazāks kā iepriekšējā budžeta gadā." Likumprojekta anotācijā norādīts, ka atbilstoši valdības pieņemtajam lēmumam par valsts speciālo budžetu likvidēšanu valsts un pašvaldību autoceļi tiks finansēti no valsts pamatbudžeta Valsts autoceļu fonda programmai piešķirtajiem līdzekļiem un to apmērs nedrīkst būt mazāks kā iepriekšējā gadā. Saskaņā ar jauno regulējumu valsts un pašvaldību autoceļu pārvaldīšanas, uzturēšanas, projektēšanas, renovācijas, rekonstrukcijas un būvniecības finansēšanai tiks lietoti līdzekļi no valsts pamatbudžeta (sk. likumprojekta "Grozījumi likumā "Par autoceļiem"" anotāciju, likumprojekts iesniegts 2003. gada 30. septembrī, reģistrācijas Nr. 438). Līdz ar to likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtās daļas mērķis bija noteikt, ka valsts autoceļu finansējums turpmāk tiks paredzēts valsts budžeta likumā un tā avots būs valsts pamatbudžeta finanšu līdzekļi. Pēc 2005. gada 20. oktobra likuma "Grozījumi likumā "Par autoceļiem"" spēkā stāšanās 12. panta ceturtās daļas pirmā teikuma būtība netika mainīta, savukārt otrajā teikumā tika ietverti priekšnoteikumi valsts budžeta veidošanai attiecībā uz Valsts autoceļu fondam piešķiramo finansējuma apmēru. Atbilstoši minētās normas otrajam teikumam valsts budžetā Valsts autoceļu fonda programmai piešķirtais finansējums, pirmkārt, nedrīkstēja būt mazāks par iepriekšējā budžeta gadā piešķirtajiem finanšu līdzekļiem. Otrkārt, tas nedrīkstēja būt mazāks par plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no transportlīdzekļu ikgadējās nodevas un mazāks par 80 procentiem no plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par naftas produktiem. No likumprojekta anotācijas secināms, ka normas mērķis bija palielināt valsts autoceļu ikdienas uzturēšanai un renovācijai nepieciešamo līdzekļu daudzumu. Anotācijā citastarp arī norādīts, ka, sastādot valsts budžetu kārtējam gadam, būs nepieciešams ievērot likumā "Par autoceļiem" noteikto autoceļu finansēšanai piešķiramo līdzekļu daudzumu (sk. likumprojekta "Grozījumi likumā "Par autoceļiem"" anotāciju, likumprojekts iesniegts 2005. gada 30. septembrī, reģistrācijas Nr. 1379). Normas gramatiskā interpretācija liecina par pietiekami augstu tiesisko attiecību detalizācijas pakāpi, precīzi procentuāli noteiktu finanšu līdzekļu piešķīruma apmēru un to, ka normas abos teikumos ietvertais regulējums ir savstarpēji papildinošs. Arī tiesas sēdes laikā netika sniegti argumenti, kas apstiprinātu likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtās daļas pieņemšanas laikā pastāvējušo likumdevēja nolūku šo normu uzskatīt tikai par vadlīniju valsts budžeta veidošanai. Līdz ar to Satversmes tiesa nevar atzīt, ka šī norma bija saprotama tikai kā valsts budžeta likuma veidošanas vadlīnija vai princips. To var uzskatīt par vadlīniju tikai tiktāl, ciktāl tā neparedzēja konkrētu naudas summu, kas ik gadu Valsts autoceļu fondam būtu piešķirama valsts budžeta likumā. Vienlaikus tā paredzēja pietiekami precīzus spēkā esošus valsts budžeta apakšprogrammas "Valsts autoceļu fonds" veidošanas nosacījumus, kas bija jāievēro valsts budžeta izstrādāšanas procesā. 14.2. Identiska detalizācijas pakāpe bija arī likuma "Par autoceļiem" pārejas noteikumu 2. punktam, kas līdz 2010. gada 1. janvārim paredzēja likuma 12. panta ceturtās daļas piemērošanas kārtību. Šis punkts noteica, ka laika posmā no 2007. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 1. janvārim Valsts autoceļu fonda programmai piešķirtais finansējums kārtējā gadā nedrīkst būt mazāks par plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no transportlīdzekļu ikgadējās nodevas un mazāks par šādu daļu no plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par naftas produktiem: 1) 2007. gadā - 65 procenti; 2) 2008. gadā - 70 procenti; 3) 2009. gadā - 75 procenti. Piemērojot normas vēsturisko interpretāciju un izvērtējot konstitucionālo institūciju darbību šādā aspektā, secināms, ka arī likumā "Par valsts budžetu 2007. gadam" Valsts autoceļu fonda izdevumu segšanai noteiktais resursu apmērs balstījās uz likuma "Par autoceļiem" pārejas noteikumu 2. punktā paredzēto. Tā 2007. gada valsts budžetā Valsts autoceļu fondam tika piešķirti 189 825 950 lati izdevumu segšanai. Minētie līdzekļi pietiekami precīzi atbilda summai, ko veidoja visi plānotie valsts budžeta ieņēmumi no transportlīdzekļu ikgadējās nodevas un 65 procenti no plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par naftas produktiem. Savukārt 2008. gada valsts budžetā Valsts autoceļu fondam tika piešķirti 236 736 100 lati izdevumu segšanai. Arī šie līdzekļi pietiekami precīzi atbilda summai, ko veidoja visi plānotie valsts budžeta ieņēmumi no transportlīdzekļu ikgadējās nodevas un 70 procenti no plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par naftas produktiem. Kopš 2009. gada 1. jūlija, kad stājās spēkā likums "Grozījumi likumā "Par valsts budžetu 2009. gadam"", apakšprogrammai "Valsts autoceļu fonds" noteiktais finansējums vairs neatbilda likuma "Par autoceļiem" pārejas noteikumu 2. punkta prasībām. Savukārt likumā "Par valsts budžetu 2010. gadam" un likumā "Par valsts budžetu 2011. gadam" apakšprogrammai "Valsts autoceļu fonds" noteiktais finansējums vairs neatbilda likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtās daļas prasībām. Likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtā daļa ir tiesību norma, kas noteica valsts budžeta likumā nepieciešamos finanšu līdzekļus Valsts autoceļu fondam. 15. Saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 114. panta otrās daļas 2. punktu valsts budžeta projektu un grozījumus valsts budžetā Saeima pieņem divos lasījumos. Gadskārtējā valsts budžeta likuma pieņemšanā līdzīgi kā jebkura cita likuma pieņemšanā ir jāievēro atbilstoša procedūra. Vienlaikus ir jāievēro īpašā kārtība, kāda noteikta valsts budžeta likuma projekta sagatavošanai un izskatīšanai (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 25. novembra sprieduma lietā Nr. 2010-06-01 12. punktu). Tādējādi ir jānoskaidro, vai, pieņemot apstrīdēto apakšprogrammu, tika ievērota normatīvajos aktos noteiktā valsts budžeta izstrādāšanas procedūra un vai budžeta izstrādāšanā iesaistītajām valsts institūcijām bija pienākums novērst pretrunu starp apstrīdēto apakšprogrammu un likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturto daļu. 15.1. Saskaņā ar Satversmes 66. panta pirmo daļu Ministru kabineta pienākums ir iesniegt Saeimai valsts budžeta projektu. Šis pienākums neaprobežojas tikai ar noteikta satura dokumentu iesniegšanu Saeimā. Satversmes 66. panta pirmā daļa noteic, ka Ministru kabinetam ir jāiesniedz Saeimā provizorisks valsts ienākumu un izdevumu aprēķins - valsts budžeta projekts. Turklāt no minētā panta otrās daļas izriet secinājums, ka budžeta projektam pēc iespējas ir jāatbilst faktiskajai ekonomiskajai situācijai. Ministru kabinets kā augstākā izpildvaras institūcija pārzina visas valsts lietas, tātad kārto arī saimniecības jautājumus. Tieši Ministru kabinets ir atbildīgs par to, lai valsts budžeta projekts tiktu sagatavots, jo Satversmes 66. panta pirmajā daļā lietotais jēdziens "projekts" nozīmē detalizēti izstrādātu ienākumu un izdevumu aprēķinu. Tātad pienākums sagatavot un iesniegt Saeimai valsts budžeta projektu nozīmē to, ka Ministru kabinetam ir jāsniedz Saeimai visi nepieciešamie priekšlikumi par to, kā valsts gūs pietiekamus ienākumus nepieciešamo izdevumu segšanai. No Likuma par budžetu un finanšu vadību 16. - 20. panta izriet, ka budžeta likuma projekta sagatavošanas procesā cieši sadarbojas vairākas amatpersonas un institūcijas - finanšu ministrs, Finanšu ministrija un citas ministrijas, centrālās valsts iestādes un Ministru kabinets. Būtisku lomu budžeta likuma projekta sagatavošanas procesā līdz tā iesniegšanai Saeimā likums piešķir tieši Ministru kabinetam. Tādējādi Ministru kabinets kā koleģiāla institūcija ir atbildīgs par Saeimā iesniegtā budžeta likuma projekta tiesiskumu un atbilstību spēkā esošajiem likumiem. Ja atsevišķām ministrijām ir dažādi viedokļi par kādas valsts budžeta tiesiskuma aspektā būtiskas tiesību normas interpretāciju, tad Ministru kabinetam ex officio ir pienākums šādu strīdu izšķirt. Savukārt gadījumā, kad pašam Ministru kabinetam ir šaubas par kādas valsts budžeta tiesiskuma aspektā būtiskas tiesību normas interpretāciju, uz nepieciešamību apsvērt šādas normas grozīšanu norādāms valsts budžeta likuma projektā, kas tiek iesniegts Saeimai. Šādu secinājumu citastarp pamato Ministru kabineta pienākums ievērot procesuālos priekšnoteikumus valsts budžeta likuma projekta iesniegšanai Saeimā, ietverot tajā budžeta pieņemšanai nepieciešamos likumprojektus (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 18. punktu un Valsts prezidenta 2011. gada 29. decembra vēstuli Nr. 274 Ministru prezidentam, pieejama: http://www.president.lv/images/modules/items/PDF/vestule-mp-29122011.pdf, aplūkota 2012. gada 11. janvārī). 15.2. Satversmes tiesa jau vairākkārt ir atzinusi, ka 2009. gadā sākās strauja valsts ekonomiskās situācijas pasliktināšanās (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 27.1. punktu un 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 21.1. punktu). Līdz ar to radās objektīva nepieciešamība valsts institūcijām īsā laika periodā būtiski pārskatīt budžeta veidošanas metodoloģiju un izstrādāt sabalansētu budžetu, paredzot arī līdzekļu samazinājumu atbilstoši reālajām iespējām segt plānotos izdevumus. Tas savukārt nozīmēja likumdevēja pienākumu normatīvajos aktos, kuros bija paredzēts konkrētu izdevumu segšanai nepieciešamais finansējums, izdarīt grozījumus, lai nodrošinātu tiesiskuma principa ievērošanu. Taču tas neatbrīvoja visupirms jau Ministru kabinetu no pienākuma novērst pretrunas starp spēkā esošiem likumiem un valsts budžeta likuma projektu. Lietas materiālos esošā informācija apstiprina, ka vairāki Ministru kabineta sēžu protokollēmumi - 2009. gada 30. aprīļa sēdes protokola Nr. 28 3. § 7. punkts, 2009. gada 16. oktobra sēdes protokola Nr. 70 4. § 9. punkts un 2011. gada 28. februāra sēdes protokola Nr. 12 1. § (turpmāk arī - Protokollēmumi) - noteica ministriju pienākumu sagatavot grozījumus normatīvajos aktos attiecībā uz valsts izdevumu samazināšanu. Vienlaikus secināms, ka būtiski atšķiras pieaicināto personu viedokļi par pienākumu, kas Satiksmes ministrijai izrietēja no Protokollēmumiem. Rakstveidā sniegtajā viedoklī Finanšu ministrija norāda, ka atbilstoši 2011. gada 28. februāra sēdes protokolam Nr. 12 ministrijām līdz 2011. gada 18. martam bija jāizstrādā un jāiesniedz Ministru kabinetā valsts budžeta likumprojektu paketē iekļaujamie grozījumi normatīvajos aktos. "Satiksmes ministrija nav sagatavojusi grozījumus likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtās daļas redakcijā, kaut gan valsts budžetā paredzētais finansējums neatbilda iepriekš minētā likuma normai" (lietas materiālu 1. sēj. 53. lpp.). Savukārt Ministru kabinets norāda, ka no Protokollēmumiem neesot izrietējis Satiksmes ministrijas pienākums iesniegt grozījumus likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajā daļā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 84. lpp.). Tiesas sēdē visas pieaicinātās personas bija vienisprātis par to, ka Protokollēmumi neparedzēja konkrētu pienākumu Satiksmes ministrijai iesniegt grozījumus likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajā daļā. Proti, tiesiskās skaidrības dēļ šī norma bija jāgroza, tomēr vienlaikus pastāvējusi arī iespēja to interpretēt, pieļaujot, ka valsts budžeta likumā atvēlētais finansējums neatbilst likumā paredzētajam. Satiksmes ministrijas pārstāve arī norādīja, ka norma netika grozīta, lai "negrautu paši sevis radītu gadu garumā izstrādātu vienotu valsts un pašvaldības autoceļu tīkla finansēšanas sistēmu kopumā". Likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtā daļa spēkā "ir bijusi visu laiku [..] ja mēs viņu izņemsim ārā, tad pēc tam dabūt viņu atpakaļ šajā likumā būs ļoti grūti" (Satversmes tiesas 2012. gada 4. janvāra sēdes stenogramma lietas materiālu 1. sēj. 144. un 146. lpp.). 15.3. Satversmes tiesas uzdevums nav kontrolēt, kā atsevišķas ministrijas pilda Ministru kabineta noteiktos uzdevumus. Taču tā konstatē, ka pieaicināto personu rakstveidā paustie viedokļi ir pretrunīgi un tas rada šaubas par patiesajiem Satiksmes ministrijas pienākumiem, kas tai izrietēja no Protokollēmumiem. Piemēram, Ministru kabineta 2011. gada 1. novembra sēdes protokola Nr. 62 57. § 13. punktā ministrijām tika dots uzdevums izdarīt grozījumus likumos, lai novērstu to neatbilstību likumprojektam "Par valsts budžetu 2012. gadam". Šis uzdevums ir formulēts identiski Protokollēmumos ietvertajam uzdevumam. Savukārt tieši ar minēto Ministru kabineta 2011. gada 1. novembra sēdes protokolā doto uzdevumu Satiksmes ministrija pamatoja nepieciešamību izstrādāt grozījumus likumā "Par autoceļiem", lai novērstu tā pretrunu ar valsts budžeta likuma projektu (sk. likumprojekta "GGrozījums likumā "Par autoceļiem"" anotāciju, likumprojekts iesniegts 2011. gada 2. decembrī, reģistrācijas Nr. 129/Lp11). Līdz ar to pēc sava satura vienādi uzdevumi tiek izprasti atšķirīgi. Saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 7. aprīļa noteikumu Nr. 300 "Ministru kabineta kārtības rullis" 2.4.3. punktu Ministru kabinets atbilstoši kompetencei izskata iekšēja tiesību akta - Ministru kabineta sēdes protokollēmuma - projektu. Līdz ar to protokollēmumā kā iekšējā Ministru kabineta tiesību aktā paredzētais ir saistošs tikai valsts pārvaldes institūcijām. Ministru kabineta lēmumi tiek pieņemti koleģiāli, protokolos fiksējot atsevišķu ministru īpašus viedokļus izskatāmajos jautājumos, ja tādi ir izteikti. Valsts budžetu projektu 2009., 2010. un 2011. gadam sagatavošanas procesā pieņemtajos Protokollēmumos nav ietverta norāde, ka satiksmes ministram būtu atšķirīgs viedoklis par Valsts autoceļu fonda finansēšanas apmēru. Līdz ar to kopš 2009. gada Satiksmes ministrijas pozīciju attiecībā uz likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturto daļu var formulēt tā, ka šī norma ir uzskatāma tikai par vispārīga rakstura vadlīniju, kuru valsts budžeta līdzekļu samazināšanas apstākļos iespējams elastīgi interpretēt. Savukārt Ministru kabinets šajos gados, sagatavojot valsts budžetu likumprojektu paketes, kurās nebija ietverti likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtās daļas grozījumi, akceptēja šādu ministrijas interpretāciju. Par grozījumu nepieciešamību likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajā daļā netika informēta arī Saeimas atbildīgā komisija. 15.4. Nepieciešamību izdarīt grozījumus likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajā daļā vienlaikus ar 2009. gada valsts budžeta pieņemšanu zināmā mērā apstiprina arī pieaicināto personu - Satiksmes ministrijas un Ministru kabineta - pārstāvju tiesas sēdē norādītais, ka no tiesiskās noteiktības viedokļa grozījumi būtu bijuši vēlami (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 4. janvāra sēdes stenogrammu lietas materiālu 1. sēj. 146. un 161. lpp.). Tāpat šāda nepieciešamība izriet no Satiksmes ministrijas pārstāves norādītā, ka šobrīd Satiksmes ministrija plāno izstrādāt jaunu normu, kurā, paredzot mazāku procentuālu līdzekļu piešķīrumu Valsts autoceļu fondam, būtībā notiktu atgriešanās pie iepriekšējā likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtās daļas regulējuma (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 4. janvāra sēdes stenogrammu lietas materiālu 1. sēj. 146. lpp.). Vēl jo vairāk - Satiksmes ministrijas sagatavotā un 2011. gada decembrī Saeimai iesniegtā likumprojekta "Grozījums likumā "Par autoceļiem"" anotācijā vairākkārt norādīts, ka "likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajā daļā noteiktais finansējums neatbilst likumprojektā "Par valsts budžetu 2012. gadam" noteiktajam" (likumprojekta "Grozījums likumā "Par autoceļiem"" anotācija, likumprojekts iesniegts 2011. gada 2. decembrī, reģistrācijas Nr. 129/Lp11). Ministru kabinets ar minēto likumprojektu vēlējās likuma "Par autoceļiem" pārejas noteikumu 18. punktā ietvert regulējumu, kas 12. panta ceturtajai daļai paredzētu piemērošanas ierobežojumu un noteiktu, ka "2012. gadā Valsts autoceļu fonda programmai valsts budžeta līdzekļi paredzēti atbilstoši likumam "Par valsts budžetu 2012. gadam"". Savukārt Saeima izšķīrās par citādu risinājumu un grozīja tieši likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturto daļu, paredzot: "Ja gadskārtējā valsts budžeta likumā nav noteikts citādi, Valsts autoceļu fonda programmai piešķirtais finansējums kārtējā gadā nedrīkst būt mazāks par plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no transportlīdzekļu ekspluatācijas nodokļa un mazāks par 80 procentiem no plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par naftas produktiem, kā arī mazāks par iepriekšējā budžeta gadā piešķirto." Satversmes tiesa secina, ka Satiksmes ministrija un Ministru kabinets, skaidrojot likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturto daļu kā vadlīniju, tomēr negrozīja to tā, lai, piešķirot līdzekļus atbilstošā apmērā, varētu izpildīt spēkā esošā tiesību normā paredzēto. Tātad kopš 2009. gada Ministru kabinets faktiski nav nodrošinājis likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtās daļas ievērošanu. Tieši Ministru kabinetam kā koleģiālai institūcijai Satversme uzliek vislielāko atbildību par sagatavotā valsts budžeta projekta kvalitāti, tostarp tiesiskumu, bet vienlaikus Saeimai piešķir kontroli pār to, kā Saeimā pieņemtie likumi tiek ievēroti. Līdz ar to Ministru kabinets Satiksmes ministrijas bezdarbības dēļ pieļāva, ka jau kopš 2009. gada valsts budžeta likumos paredzētais Valsts autoceļu fonda finansējums nebija saskaņots ar likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajā daļā noteikto. 16. Likuma par budžetu un finanšu vadību 21. panta pirmā daļa noteic, ka Ministru kabinets līdz attiecīgā gada 1. oktobrim iesniedz Saeimai gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu (budžeta likumprojektu paketi) nākamajam saimnieciskajam gadam, priekšlikumus par grozījumiem likumos, lai tie atbilstu budžeta pieprasījumiem, un gadskārtējā valsts budžeta likuma projekta (budžeta likumprojektu paketes) paskaidrojumus. Savukārt 21. panta otrās daļas 8. punkts paredz, ka gadskārtējā valsts budžeta likuma projekta (budžeta likumprojektu paketes) paskaidrojumi ietver priekšlikumus par tiem likumos izdarāmajiem grozījumiem, kuri nav ietverti gadskārtējā valsts budžeta likuma projektā (budžeta likumprojektu paketē), lai šie likumi atbilstu budžeta pieprasījumiem. Šīs normas visupirms ir attiecināmas uz Ministru kabineta pienākumu apjomu valsts budžeta izstrādāšanas procesā. Savukārt Saeimas kārtības ruļļa 111. panta otrā daļa paredz: "ja, pieņemot likumprojektu, rodas pretrunas ar spēkā esošajiem likumiem, Saeimai jānosaka, ka jaunais likums vai tā atsevišķas daļas stāsies spēkā vienlaikus ar grozījumiem spēkā esošajos likumos." Šī norma ir attiecināma uz Saeimu un paredz tās pienākumu nepieļaut savstarpēji pretrunīgu likumu pieņemšanu. Tiesiskuma princips noteic, ka likums un tiesības ir saistošas ikvienai valsts varas institūcijai, arī likumdevējam pašam. Demokrātiskā republikā parlamentam ir jāievēro konstitūcija un citi likumi, arī tie, ko pieņēmis pats parlaments [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra sprieduma lietā Nr. 03-05(99) secinājumu daļas 1. punktu]. 16.1. Likumprojekta "Par valsts budžetu 2011. gadam" un šo budžetu pavadošo likumprojektu paketi Ministru kabinets Saeimai iesniedza tikai 2010. gada 7. decembrī. Šāda Ministru kabineta rīcība bija pretrunā ar Likuma par budžetu un finanšu vadību 21. panta pirmo daļu, bet atbilda 21. panta trešajai daļai. Minētajā normā noteiktais termiņš - 1. oktobris - piepilda ar saturu Satversmes 66. pantā lietotos vārdus "ik gadus pirms saimnieciskā gada sākšanās", jo ļauj Saeimai savlaicīgi, pārdomāti un atbildīgi izpildīt Satversmes 66. pantā paredzēto konstitucionālo pienākumu. Ņemot vērā to apstākli, ka valsts budžeta likumam ir jāreglamentē valsts tautsaimniecība konkrētā periodā (saimnieciskajā gadā), likumā paredzētie budžeta izstrādāšanas termiņi nodrošina Saeimas pienākuma kvalitatīvas izpildes iespējamību. Valsts budžeta izstrādāšana ir cieši saistīta ar finanšu līdzekļu plānošanu, tādēļ likumā noteiktie budžeta procedūras termiņi kalpo mērķim budžetu pieņemt savlaicīgi - pirms saimnieciskā gada sākšanās. Likumdevējs, reglamentējot budžeta izstrādāšanas termiņus, nodrošina arī stabilitāti valstī, jo savlaicīgi ir zināmas valsts ekonomiskās attīstības prognozes un normatīvajos aktos nepieciešamās izmaiņas. Nosakot likumā termiņus, tiek panākts tas, ka Saeimai ir pietiekams laiks valsts budžeta likuma projekta (budžeta likumprojektu paketes) izvērtēšanai un to var veikt savlaicīgi un kvalitatīvi. Sarežģītā valsts ekonomiskā situācija pēdējos gados neapšaubāmi apgrūtināja Ministru kabineta un Saeimas iespējas īstenot savas funkcijas likumā noteiktajos termiņos. Tomēr par pieņemamu nevar atzīt arī tādu valsts konstitucionālo institūciju rīcību, kas vairāku gadu garumā neatbilst likumam. Pienākums ievērot likumā noteikto un pakļauties likuma regulējumam ir vienlīdz attiecināms gan uz valsts iedzīvotājiem, gan uz valsts konstitucionālajām institūcijām. Pēdējo sešu gadu valsts budžeta likumu projekti Saeimā vairākkārt tika iesniegti, neievērojot Likuma par budžetu un finanšu vadību 21. panta pirmajā daļā ietverto termiņu - 1. oktobris. Līdz ar to Satversmes tiesa vērš Ministru kabineta uzmanību uz Likuma par budžetu un finanšu vadību 21. panta pirmajā daļā noteikto pienākumu iesniegt Saeimai budžeta likuma projektu noteiktajā termiņā. 16.2. Saeimas Komisija savā rakstveida paskaidrojumā norādījusi, ka valsts budžeta izstrādāšana esot vienīgi Ministru kabineta kompetencē, savukārt Saeima to tikai izvērtējot un apstiprinot. Gan Saeimai, gan arī Ministru kabinetam ir sava ekskluzīva kompetence noteiktās valsts budžeta pieņemšanas procesa stadijās. Kad valsts budžeta likuma projekts ir iesniegts Saeimā, tās uzdevums ir sniegt savu vērtējumu par Ministru kabineta īstenoto valsts politiku. Jautājumos, kas skar valsts budžeta projektu, Saeimas tiesības neaprobežojas tikai ar pienākumu formāli apstiprināt Ministru kabineta iesniegto projektu. Saeimā notiekošā likumprojekta izskatīšanas procesa mērķis citastarp ir arī nodrošināt šā projekta tiesiskumu. Nav apšaubāms tas, ka Ministru kabineta rīcība ārkārtas ekonomiskajā situācijā attiecībā uz tā pienākumu savlaicīgi iesniegt Saeimai valsts budžeta likuma projektu var ietekmēt Saeimas iespējas šo projektu vispusīgi izvērtēt. Ja Saeima neiebilst pret novēlotu valsts budžeta likuma projekta iesniegšanu, tad tā kļūst līdzatbildīga par iespējamo nepilnīgo šā projekta izvērtējumu. Tomēr šādos gadījumos vēl jo lielāka atbildība gulstas uz Ministru kabinetu, jo tieši tā rīcībā ir viss valsts pārvaldes aparāts ar savām zināšanām un pieredzi attiecībā uz valsts ieņēmumu un izdevumu prognozi. Ja šādos apstākļos Saeimai netiek sniegta pietiekama informācija, piemēram, par likumos nepieciešamajiem grozījumiem, lai tos saskaņotu ar valsts budžeta likuma projektu, tad par to primāri ir atbildīgs Ministru kabinets. Līdz ar to likuma "Par valsts budžetu 2011. gadam" pieņemšanas gaitā ir konstatējama nepietiekama Ministru kabineta un Saeimas sadarbība tiesiskuma principa nodrošināšanā. 17. Konstatējot, ka apstrīdētajā apakšprogrammā paredzētais finansējums nebija pietiekams likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtās daļas prasību izpildīšanai, Satversmes tiesai jāvērtē, vai šis budžeta pieņemšanas procedūras pārkāpums ir radījis tādas tiesiskās sekas, kuru dēļ apstrīdētā apakšprogramma neatbilst Satversmes 1. pantam. Proti, ne katrs gadījums, kad likumdevējas varas un izpildvaras nepietiekamas sadarbības rezultātā netiek izpildītas likuma normas, izraisīto seku ziņā ir atzīstams par neatbilstošu Satversmes 1. pantam. Lai valsts budžeta izstrādāšanas un pieņemšanas procedūras pārkāpuma dēļ kādu aktu atzītu par spēkā neesošu, jābūt pamatotām šaubām par to, vai gadījumā, ja procedūra tiktu ievērota, Saeima nebūtu pieņēmusi atšķirīgu lēmumu [sal. Satversmes tiesas 1998. gada 13. jūlija sprieduma lietā Nr. 03-04(98) secinājumu daļas 3. punktu un nolēmumu daļu]. Pamats tiesību akta atzīšanai par spēkā neesošu varētu būt būtisks procesuālo noteikumu pārkāpums, kas radies, apzināti vai patvaļīgi neievērojot likuma prasības, vai arī tāds pārkāpums, kas radījis būtisku valsts vai sabiedrības interešu apdraudējumu. Minētie jautājumi ir izvērtējami, ņemot vērā katras konkrētās lietas apstākļu kopumu. 17.1. Satversmes tiesa norāda, ka, pieņemot likumu "Par valsts budžetu 2011. gadam", nav pārkāpti formālie procesuālie likumprojekta apspriešanas, izskatīšanas vai spēkā stāšanās noteikumi, ciktāl tie neskar valsts budžeta likuma projekta iesniegšanu Saeimai. Likumprojektu "Par valsts budžetu 2011. gadam" un to pavadošo likumprojektu paketi Komisija savā sēdē izskatīja 2010. gada decembrī. Komisijas sniegtajā viedoklī norādīts, ka visas Komisijas sēdes, kurās tika skatīti valsts budžetu pavadošie likumprojekti vai to grozījumi, bija atklātas un informācija par sēžu norises vietu un darba kārtību bija pieejama Komisijas mājaslapā internetā. Sēdēs varēja piedalīties ne tikai valdības, atbildīgo ministriju pārstāvji, priekšlikumu iesniedzēji, ministriju parlamentārie sekretāri, bet arī sociālie partneri un nevalstisko organizāciju pārstāvji (sk. lietas materiālu 1. sēj. 91. lpp.). Neviens no Komisijas sastāvā esošajiem Saeimas deputātiem, nedz arī citas personas, kas piedalījās Komisijas sēdēs, nevērsa uzmanību uz iespējamo apstrīdētās apakšprogrammas projekta neatbilstību likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajai daļai. Saeimas pārstāvis tiesas sēdē uzsvēra, ka arī Saeimas Juridiskais birojs neesot norādījis uz šo pretrunu, jo uzskatījis, ka likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtā daļa interpretējama tikai kā vadlīnija. Tādēļ arī neesot bijis pamata piemērot Saeimas kārtības ruļļa 111. panta otro daļu (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 4. janvāra sēdes stenogrammu lietas materiālu 1. sēj. 136. lpp.). Likumprojekts "Par valsts budžetu 2011. gadam" un to pavadošie likumprojekti Saeimas sēdē pirmajā lasījumā tika skatīti 2010. gada 9. decembrī. Likumprojekts atbilstoši Satversmes 75. pantam tika atzīts par steidzamu, "par" nobalsojot 69 Saeimas deputātiem. Saeimas 2010. gada 9. decembra ārkārtas sēdē, kurā tika izskatīts likumprojekts "Par valsts budžetu 2011. gadam", neviens no deputātiem, kuri piedalījās debatēs, nevērsa uzmanību uz iespējamo valsts budžeta likuma projektā ietvertās apstrīdētās apakšprogrammas neatbilstību likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajai daļai. Par minētā likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā nobalsoja 69 deputāti. Likumprojekts "Par valsts budžetu 2011. gadam" un to pavadošo dokumentu pakete otrajā lasījumā tika skatīta 2010. gada 16. un 20. decembrī. Saeimas 2010. gada 20. decembra sēdē tikai deputāts Ainārs Šlesers vērsa Saeimas uzmanību uz to, ka netiek ievērots likums "Par autoceļiem", jo valsts budžeta likuma projektā autoceļu uzturēšanai noteiktais finansējums esot par 160 miljoniem latu mazāks nekā likumā "Par autoceļiem" paredzētais (sk. Latvijas Republikas 10. Saeimas 2010. gada 20. decembra ārkārtas sēdes stenogrammu, pieejama: http://www.saeima.lv/lv/transcripts/view/36, aplūkota 2012. gada 25. janvārī). Taču neviens priekšlikums par grozījumiem apstrīdētās apakšprogrammas projektā netika iesniegts. Par likumprojekta "Par valsts budžetu 2011. gadam" pieņemšanu otrajā lasījumā nobalsoja 54 Saeimas deputāti. Valsts prezidents likumu "Par valsts budžetu 2011. gadam" izsludināja 2010. gada 30. decembrī, un tas stājās spēkā 2011. gada 1. janvārī. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka valsts budžeta likuma projekta pieņemšanas formālā procedūra tika ievērota. 17.2. Izskatāmajā lietā Ministru kabinets nesniedza Saeimai pietiekamu informāciju par iespējamo valsts budžeta likuma projektā ietvertās apstrīdētās apakšprogrammas neatbilstību likumam. Šādu rīcību Ministru kabinets un Satiksmes ministrija balstīja uz savu likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtās daļas interpretāciju. Gan Saeimas, gan pieaicināto personu pārstāvji tiesas sēdē uzsvēra, ka atbildīgās institūcijas nav apzināti ignorējušas likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajā daļā noteikto, kā arī nav patvaļīgi samazinājušas apstrīdētajai apakšprogrammai piešķiramo finanšu līdzekļu apmēru. Ministru kabineta un citu pieaicināto personu pārstāvji tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētās apakšprogrammas finanšu līdzekļu samazinājums pamatā bijis saistīts ar ekonomisko situāciju valstī un nepieciešamību ierobežot valsts budžeta izdevumus. Tādējādi atkāpšanās no likumā "Par autoceļiem" Valsts autoceļu fondam paredzētā finansējuma tika uzskatīta par tādu risinājumu, kas konkrētajā ekonomiskajā situācijā bija piemērots valsts finansiālā stāvokļa stabilizēšanai. Gan pieaicinātās personas, gan Saeima pašreizējās ekonomiskās grūtības novērtēja kā tādas, kuras valstij izdosies pārvarēt salīdzinoši īsā laikā, un līdz ar to netika ierosināti grozījumi likumā "Par autoceļiem". Satversmes tiesa norāda, ka Satversmes 66. pants neliedz likumdevējam samazināt finansējumu kāda valsts pienākuma pildīšanai. Tomēr šādā gadījumā jābūt pamatotiem iemesliem, kuru dēļ iepriekš prognozētais nepieciešamais finansējums konkrētajā valsts ekonomikas situācijā būtu samazināms. Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka likumdevējs rīkojies ekonomikas lejupslīdes apstākļos un likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturto daļu interpretējis tikai kā valsts budžeta veidošanas vadlīniju, nevis priekšnoteikumu. 17.3. 2011. gada 15. decembrī pieņemtie grozījumi likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajā daļā liecina par to, ka Ministru kabinets un Saeima ir novērsuši pastāvošās pretrunas. Likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajā daļā ietvertā atruna "ja gadskārtējā valsts budžeta likumā nav noteikts citādi" patlaban tiesisku nozīmi piešķir tikai valsts budžetā piešķirtajam Valsts autoceļu fonda finansējumam. Ja tiesību aktos noteiktā valsts budžeta projekta izstrādāšanas un pieņemšanas procedūra būtu ievērota jau iepriekš, tiesiskās sekas būtu tādas pašas kā patlaban: likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtā daļa tiktu grozīta un apstrīdētajā apakšprogrammā noteiktais Valsts autoceļu fonda finansējums - samazināts. Tieši ar valsts budžeta likuma starpniecību finanšu līdzekļi tiek sadalīti valsts noteikto funkciju īstenošanai, un budžeta likuma uzdevums ir paredzēt līdzsvarotu finanšu līdzekļu izlietojumu, lai iespēju robežās nodrošinātu sabiedrības labklājību. Kaut arī apstrīdētā apakšprogramma neatbilda likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajai daļai, tā ekonomikas lejupslīdes apstākļos palīdzēja panākt valsts budžeta sabalansētību un tātad atbilst vispārējās budžeta līdzsvarošanas interesēm. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka gadījumā, ja valsts budžeta likuma pieņemšanas procedūra būtu ievērota pilnībā, pieņemtais regulējums tik un tā būtu identisks patlaban spēkā esošajam. 17.4. Izvērtējot to, vai ir radīts būtisks sabiedrības vai valsts interešu apdraudējums, nepieciešams noskaidrot, kādas intereses, pieņemot apstrīdēto apakšprogrammu, konkrētajā lietā varēja tikt skartas. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pamattiesību aizsardzība ir svarīgs sabiedriskās dzīves jautājums un likumdevējam ir pienākums to nodrošināt (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 11. punktu). Līdz ar to būtisks kaitējums sabiedrības interesēm varētu rasties tādā gadījumā, ja procesuālo noteikumu neievērošana būtu novedusi pie pamattiesību ierobežojuma. Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa jau atzina, ka pretēji Pieteikuma iesniedzēja norādītajam apstrīdētā apakšprogramma nav aizskārusi privātpersonu tiesisko paļāvību (sk. šā sprieduma 13. punktu). Vēl jo vairāk - Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt, ka lietā konstatētā procesuālo noteikumu neievērošana būtu aizskārusi personām Satversmē noteiktās pamattiesības. Savukārt būtisks valsts interešu apdraudējums varētu rasties arī tādā gadījumā, ja procesuālo noteikumu neievērošana valsts budžeta izstrādāšanas gaitā, piemēram, novestu pie valsts varas dalīšanas principa pārkāpšanas, liedzot kādai konstitucionālajai institūcijai iespējas efektīvi pildīt tai Satversmē noteiktos uzdevumus vai funkcijas. Proti, Satversmē noteiktais konstitucionālo institūciju statuss ir cieši saistīts ar nepieciešamību nodrošināt tām uzticēto funkciju efektīvu īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 11.1. punktu). Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt, ka apstrīdētās apakšprogrammas neatbilstība likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajai daļai būtu liegusi kādai konstitucionālajai institūcijai iespējas pildīt tai Satversmē noteiktos uzdevumus un funkcijas. Tomēr Satversmes tiesa gan Ministru kabineta, gan Saeimas uzmanību vērš uz to, ka, izstrādājot valsts budžeta likumu, ar vislielāko rūpību ir jāinterpretē spēkā esošās likumu normas, kā arī starptautiskās finansiālās saistības, kas nosaka attiecīgus finanšu līdzekļu piešķīrumus, lai netiktu apdraudētas valsts intereses. Tas citastarp ietver arī Saeimas pienākumu novērst likumu savstarpējās pretrunas un nodrošināt tiesību aktu saskaņotību. Ja rodas šaubas par piešķiramo finanšu līdzekļu apmēru, tad konstitucionālajām institūcijām normatīvajos aktos paredzētās finansiālās saistības ir jāinterpretē atbilstoši to mērķim un jēgai. Līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata atzīt, ka konstitucionālo institūciju rīcība būtu novedusi pie būtiska valsts vai sabiedrības interešu apdraudējuma. 17.5. No Satversmes 66. panta izriet konstitucionālo institūciju pienākums gādāt par ilgtspējīga valsts budžeta izstrādāšanu un pieņemšanu. Proti, lemjot par valsts budžetu, ilgtermiņā ir jānodrošina līdzsvars starp valsts ekonomiskajām iespējām un visas sabiedrības labklājību. Spriedumā izdarītie secinājumi par lietā konstatētajiem apstākļiem liecina, ka apstrīdētajā apakšprogrammā paredzētie finanšu līdzekļi paši par sevi nerada neatbilstību Satversmes 1. pantam, jo valsts finanšu līdzekļu izlietojums ir jāsamēro ar valsts rīcībā esošo finanšu līdzekļu apmēru. Latvijas ekonomiskā situācija apstrīdētās apakšprogrammas izstrādāšanas laikā bija tik sarežģīta, ka valsts vairs nespēja autoceļu uzturēšanu finansēt tādā apmērā, kāds bija paredzēts likumā "Par autoceļiem". Pat tad, ja konstitucionālās institūcijas vadītos no likumā "Par autoceļiem" ietvertajiem Valsts autoceļu fonda finansēšanas noteikumiem, tām nāktos secināt, ka valstij nav pietiekami daudz finanšu līdzekļu šo izdevumu segšanai. Izskatāmajā lietā secināms, ka konstitucionālās institūcijas nav patvaļīgi pārkāpušas apstrīdētās apakšprogrammas pieņemšanas procesuālos noteikumus. Apstrīdētajā apakšprogrammā noteiktais finansējums liecina, ka konkrētajā situācijā ir ievērots līdzsvars starp valsts ekonomiskajām iespējām un nepieciešamību nodrošināt sabiedrības labklājību. Tāpat apstrīdētajā apakšprogrammā Valsts autoceļu fondam paredzētais finansējuma apmērs nav radījis būtisku valsts vai sabiedrības interešu apdraudējumu. Līdz ar to apstrīdētā apakšprogramma atbilst Satversmes 1. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa n o s p r i e d a: atzīt likuma "Par valsts budžetu 2011. gadam" 4. pielikuma "Valsts pamatbudžeta ieņēmumu un izdevumu atšifrējums pa programmām un apakšprogrammām" apakšprogrammu 23.00.00 par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Spriedums pasludināts Rīgā 2012. gada 3. februārī. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris