23. Article — paredz darba devēja pienākumu reizi mēnesī līdz

obligāto iemaksu veikšanai noteiktajam termiņam iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam ziņojumu par obligāto iemaksu objektu un obligātajām iemaksām no darba ņēmēju darba ienākumiem pārskata mēnesī. Savukārt VID sniedz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai (turpmāk - VSAA) ziņas par veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām un veiktajiem sociālā nodokļa maksājumiem. Kā tiesas sēdē norādīja VSAA pārstāve, VID datus par deklarētajiem ienākumiem un faktiski veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām nosūtot aģentūrai trīs reizes nedēļā (sk. Sprieduma 8.punktu). Līdz ar to nav loģiska izskaidrojuma apstrīdētajās normās ietvertajai un Spriedumā par efektīvu atzītajai kārtībai. Proti, tādai kārtībai, kas paredz, ka darba ņēmējam visupirms jātērē papildus laiks un līdzekļi, lai noskaidrotu, vai darba devējs ir veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas un kādā apmērā veicis, bet pēc tam darba ņēmējam ir iespēja par konstatēto iemaksu neveikšanu ziņot Valsts ieņēmumu dienestam, lai tas uzsāktu piedziņu. Valsts ieņēmuma dienestam informācija par veiktajām sociālajām iemaksām ir pieejama neatkarīgi no tā, vai persona sociālās kontroles pienākumu ir veikusi vai nav veikusi. Arī likumā paredzētie uzdevumi Valsts ieņēmumu dienestam ir jāpilda neatkarīgi no tā, vai persona ir veikusi sociālās kontroles pienākumu. Līdz ar to secināms, ka apstrīdētās normas neatbilst labas pārvaldības principam. 6. Satversmes tiesa Spriedumā lietā Nr. 2000-08-0109 secināja, ka nodokļu iekasēšanas uzraudzības mehānisms nepieciešams arī tādēļ, lai faktiski aizsargātu darba ņēmējus, kas sociālajās tiesībās tiek uzskatīti par vājākām personām un tādām personām, kam nepieciešama īpaša sociālā aizsardzība. Satversmes tiesa Spriedumā vispār nav ņēmusi vērā to, ka sociālās apdrošināšanas attiecībās darba ņēmējs ir vismazāk aizsargātākais attiecību subjekts. Saskaņā ar likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 21. panta otro daļu darba ņēmējs sociālās apdrošināšanas iemaksas veic ar darba devēja starpniecību, proti, darba devējs aprēķina un iemaksā speciālajā budžetā gan darba devēja, gan darba ņēmēja iemaksu daļu. Līdz ar to darba ņēmējs kā sociālās apdrošināšanas attiecību subjekts savu pienākumu līdzdarboties sociālās apdrošināšanas sistēmas uzturēšanā ir pilnībā izpildījis ar brīdi, kad viņš stājies darba attiecībās un sācis pildīt savus darba pienākumus. Tādu pašu viedokli Satversmes tiesa paudusi arī Spriedumā lietā Nr. 2000-08-0109. Pat tad, ja persona ir kontrolējusi savas sociālās apdrošināšanas iemaksas, tai nav pietiekamu iespēju ietekmēt nedz darba devēja rīcību, nedz valsts institūciju darba efektivitāti. Līdz ar to personai nav iespējas īstenot savas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu pilnā apmērā, jo tās rīcībā nav efektīva piespiedu mehānisma, ar kuru varētu nodrošināt to, lai darba devējs un valsts institūcijas pienācīgi veic likumā noteiktos pienākumus. 7. Likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 21. panta 2.1 daļa nenodrošina iemaksu un izmaksu savstarpējo saistību, bet - gluži pretēji - tās atdala. Darba ņēmējam, kurš, uzsākot legālas darba tiesiskās attiecības, savu pienākumu pret sociālās apdrošināšanas sistēmu ir izpildījis, nepamatoti tiek ierobežotas tiesības uz pilnvērtīgu apdrošināšanas pakalpojumu pēc pensijas vecuma sasniegšanas. Pilnībā jāpiekrīt Satversmes tiesas secinājumam lietā Nr. 2000-08-0109: "Tā kā sociālās apdrošināšanas iemaksas arī ir nodoklis, minētā likuma norma pieļauj iespēju, ka darba devējs var likumīgi neveikt sociālās iemaksas. Bet atbilstoši apstrīdētajā tiesību normā noteiktajam negatīvas sekas no tā iestājas aizsargājamai - obligāti sociāli apdrošināmajai - personai. Līdz ar to netiek ievērots, ka sociālā apdrošināšana kalpo sociālā taisnīguma un sociālās drošības īstenošanai un cilvēka cienīgai esamībai un ka ikvienai personai jānodrošina Satversmes 109. pantā nostiprinātās tiesības uz sociālo nodrošinājumu". Satversmes tiesa norādījusi, ka, īstenojot Satversmē garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu, valsts pienākums ir ne tikai noteikt šo tiesību normatīvo regulējumu, bet arī izveidot efektīvu tiesību normu īstenošanas mehānismu. Valsts pienākums ir ne tikai deklarēt tiesības, bet arī "iedzīvināt" tās un uzraudzīt to piemērošanu. Savukārt, ja šis pienākums netiek pienācīgi pildīts, var uzskatīt, ka valsts neizmanto visus tai pieejamos līdzekļus sociālo tiesību īstenošanā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 14. janvāra sprieduma lietā Nr. 2003-19-0103 9. punktu). Tiesas sēdē tika konstatēti vairāki būtiski likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 21. panta 2.1 daļas trūkumi. Visupirms jau tas apstāklis, ka personai, ja tā vēlas papildināt pensijas kapitālu par tām sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuras nav veicis darba devējs, ir jāsedz abas sociālās apdrošināšanas iemaksu daļas. Fakts, ka persona maksā gan savu daļu, kas vienu reizi no tās atalgojuma jau tika ieturēta, gan darba devēja sociālās apdrošināšanas iemaksu daļu, uzskatāms par būtisku apstrīdētās normas trūkumu. Lai gan šī iemaksu veikšana personai tiek piedāvāta kā iespēja, tomēr nodokļa atkārtota maksāšana un citas personas nesamaksātās daļas segšana ir netaisnīga. Turklāt saskaņā ar šo normu persona sociālās apdrošināšanas iemaksas ir tiesīga veikt tikai tad, kad sasniegusi pensijas vecumu. Līdz ar to varētu veidoties tāda situācija, ka attiecīgais savu tiesību aizsardzības mehānisms ir pieejams tikai tām personām, kurām tobrīd ir nepieciešamie finanšu līdzekļi, proti, personas iespējas aizsargāt savas pamattiesības būtu atkarīgas no tās mantiskā stāvokļa. Līdz ar to likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 21. panta 2.1 daļa ir, no vienas puses, nepietiekams un, no otras puses, netaisnīgs un indivīdu nesamērīgi apgrūtinošs sociālo tiesību aizsardzības mehānisms. 8. Saskaņā ar apstrīdētajām normām personas pensijas apmērs tiek saistīts ar faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu apmēru, uzraudzību un atbildību par šīm faktiskajām iemaksām uzliekot pašai personai, kas ir vismazāk aizsargātais posms sociālās apdrošināšanas sistēmā. Likumdevējs nav izstrādājis pietiekami efektīvu mehānismu, ar kura palīdzību persona pati varētu aizsargāt savas intereses un valsts, izmantojot piespiedu līdzekļus, varētu nodrošināt personas tiesību aizsardzību pret to, ka cita persona nepilda savu pienākumu. Turklāt apstrīdētās normas neatbilst arī labas pārvaldības principam. Tātad, kamēr ir spēkā šāds normatīvais regulējums, faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtība nevar tikt atzīta par atbilstošu Satversmes 1. un 109. pantam. 9. Papildus minētajiem argumentiem un secinājumiem, nepieciešams vērst uzmanību uz vairākām tiesiska rakstura problēmām, kuras Spriedumā nav pamatoti izvērstas. 9.1. Spriedumā tiesa citastarp analizējusi to, ka apstrīdētās normas tika pieņemtas valsts budžeta likumprojektu paketes ietvaros. Piekrītot Satversmes tiesas secinājumiem par parlamentārās procedūras īpatnībām valsts budžeta pieņemšanā, jāatzīmē, ka tiesa nesniedz pietiekami pamatotus argumentus tam, kāpēc grozījumi likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" varēja tikt izdarīti valsts budžeta likumprojektu paketes pieņemšanas ietvaros. Sprieduma 24. punktā norādīts, ka likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 5. panta ceturtās daļas otrajā teikumā "paredzēto sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaites kārtību var uzskatīt par sociālās apdrošināšanas sistēmas reformu". Nevar piekrist apgalvojumam, ka izdarītie likuma grozījumi ir uzskatāmi par reformu. Likumdevējs ir likumā deklarējis faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību attiecībā uz pensiju apdrošināšanu, taču nav grozījis likumu tā, lai ieviestu šo kārtību un nodrošinātu tās efektīvu darbību un administrēšanu. Tādējādi ar apstrīdētajām normām izdarītie grozījumi sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaites kārtībā nav uzskatāmi par reformu, un tāpēc var piekrist Sprieduma 15. punktā izteiktajam secinājumam, ka apstrīdētās normas varēja iekļaut un pieņemt budžeta likumprojektu paketē. 9.2. Piekrītot Spriedumā konstatētajam, ka apstrīdētās normas ir vērstas uz speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu līdzsvarošanu, nevar piekrist Sprieduma 19. punktā secinātajam, ka tās vērstas arī uz ēnu ekonomikas apkarošanu un veicina personas ieinteresētību maksāt nodokļus. Neatkarīgi no tā, vai sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaite notiek pēc deklarētājām vai faktiski veiktajām iemaksām, abos gadījumos darba ņēmējs ir stājies legālās darba tiesiskajās attiecībās. Proti, viņa darba atlīdzība ir zināma un darba alga netiek izmaksāta "aploksnē". Apstrīdētās normas nav saistītas ar darba ņēmēja nodokļu maksāšanas pienākuma izpildi. Tas, vai darba devējs izpilda savu pienākumu veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas, nav atkarīgs no darba ņēmēja vēlmes un ieinteresētības maksāt nodokļus. Speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu sabalansētība apstrīdēto normu kontekstā nozīmē deklarēto un faktiski samaksāto nodokļu savstarpējo atbilstību. Atalgojums, kas tiek maksāts "aploksnēs" vai nelegāli nodarbinātām personām, netiek deklarēts. Tātad par šo nedeklarēto ienākumu darba ņēmējs arī nevar pretendēt uz sociālo nodrošinājumu. Taču tas neizjauc līdzsvaru speciālajā budžetā, proti, nerada neatbilstību starp deklarētajām un reāli veiktajām iemaksām. Līdzsvaru speciālajā budžetā izjauc neatbilstība starp deklarētajiem un faktiski samaksātajiem nodokļiem. Nav iespējams izslēgt, ka apstrīdētajām normām var būt arī negatīvs efekts. Ievērojot pēdējos gados paustās šaubas par pensiju sistēmas stabilitāti un Spriedumā atzīto likumdevēja plašo rīcības brīvību sociālo tiesību jomā, darba ņēmējam var veidoties pārliecība, ka valsts garantē tikai noteiktu minimālo nodrošinājumu. Līdz ar to indivīdam it kā vajadzētu paļauties tikai uz paša veidoto sociālo nodrošinājumu vecumdienām, piemēram, ieguldot līdzekļus uzticamos apdrošināšanas fondos ārvalstīs. Šādam mērķim visai vilinoši būtu izmantot "aploksnē" saņemto atlīdzību par darbu, jo darba ņēmējam tā varētu būt lielāka (netiek ieturēts ne iedzīvotāju ienākuma nodoklis, ne sociālās apdrošināšanas iemaksas), bet darba devējam - mazāka izmaksa (netiek segta sociālās apdrošināšanas iemaksu daļa, kas jāveic darba devējam). Piekrītot Sprieduma 19. punktā norādītajam, ka nelegālā nodarbinātība rada būtisku kaitējumu speciālā budžeta finansiālajai ilgtspējai, tomēr jāsecina ka apstrīdētās normas nav vērstas uz ēnu ekonomikas apkarošanu, jo nemazina nelegālo nodarbinātību un darba algas izmaksu "aploksnēs". Rīgā 2012.gada 2.janvārī Satversmes tiesas tiesneši: G.Kūtris, U.Ķinis, S.Osipova