3. Article

Izspriežot lietu Nr. 2011-03-01, Satversmes tiesai visupirms bija jāvērtē, ciktāl ir mainījušies lietas faktiskie apstākļi, lai faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību atzītu par atbilstošu Satversmes 109. pantam. 3.1. Sprieduma 14. punktā norādīts, ka gadījumā "ja apstrīdētā norma neatbilst faktiskajai sociālajai realitātei vai nonāk pretrunā ar tiesiskajām attiecībām, kas sabiedrības attīstības gaitā kļuvušas par dominējošām, var tikt pārskatīta šīs normas konstitucionalitāte. [..] Tādēļ Spriedumā lietā Nr. 2000-08-0109 izdarītie secinājumi ir attiecināmi uz izskatāmo lietu tiktāl, ciktāl sociālā realitāte un tiesisko attiecību konteksts nav mainījies". Diemžēl Spriedumā Satversmes tiesa nav norādījusi uz būtiskām lietas faktisko apstākļu izmaiņām vai pamatojusi to, ka pastāvošo tiesisko attiecību kontekstā būtu pārskatāma apstrīdēto normu konstitucionalitāte. 3.2. Satversmes tiesa ir vērtējusi faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību autonomi kā principu (sistēmu) un Sprieduma 24. punktā secinājusi, ka faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtība atbilst sociāli atbildīgas valsts principam un līdz ar to arī Satversmes 1. un 109. pantam. Nav šaubu, ka valsts var izvēlēties sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaites kārtību. Tāpēc faktisko iemaksu kārtība kā princips, ja to aplūko atrauti no sociālās realitātes, nav pretrunā nedz ar Satversmes 1., nedz 109. pantu. Taču nevar piekrist Spriedumā paustajiem secinājumiem, ka valstī ir izveidots pietiekami efektīvs mehānisms, ar kura palīdzību persona var panākt to, lai darba devējs pienācīgā apmērā veic sociālās apdrošināšanas iemaksas.