4. Article

Spriedumā uzsvērts, ka likumdevējam, veidojot sociālās apdrošināšanas sistēmu, lai īstenotu Satversmē garantētās personu pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu, ir konstitucionāls pienākums izveidot efektīvu šo tiesību normu īstenošanas mehānismu. Vienlaikus Satversmes tiesa norāda, ka atbildība par ilgtspējīgu pensiju sistēmu ir sadalīta starp valsti, darba devēju un darba ņēmēju. Apstrīdētās normas nedz atceļot darba devēja pienākumu veikt likumā noteiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas, nedz atbrīvojot likumdevēju no konstitucionālā pienākuma izveidot tādu mehānismu, lai izpildvara pienācīgi iekasētu sociālās apdrošināšanas iemaksas. No tā tiesa pamatoti secina, ka personai ir tiesības pieprasīt, lai darba devējs veic un valsts pienācīgā kārtībā iekasē sociālās apdrošināšanas iemaksas (sk. Sprieduma 25. punktu). 4.1. Savukārt Sprieduma 27. punktā Satversmes tiesa nevis pārbauda, vai pastāv efektīvs faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšanas mehānisms, bet analizē, vai šobrīd ir paredzēts efektīvs mehānisms, ar kura palīdzību persona var iegūt informāciju par sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšanu. Pēc būtības visas minētās metodes, kā persona varētu sekot līdzi tam, vai darba devējs pienācīgā apmērā veic sociālās apdrošināšanas iemaksas, ir vērtējamas kā sociālā kontrole. Tomēr sociālā kontrole nevar aizstāt valsts pienākumu kontrolēt nodokļu nomaksu, jo vienīgi valstij ir piešķirti piespiedu līdzekļi, lai panāktu normatīvajos aktos noteikto pienākumu izpildi. Pat tad, ja persona ir pienācīgi kontrolējusi sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšanu un ziņojusi atbildīgajām valsts institūcijām par darba devēja izvairīšanos no pienākuma pildīšanas, tai tomēr netiek garantēta pilnīga šo iemaksu veikšana. Persona nevar ietekmēt ne darba devēja rīcību, ne tās institūcijas (Valsts ieņēmumu dienesta, turpmāk arī - VID) darbību, kas uzrauga sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšanu, bet nākotnē tieši persona var ciest no tā, ka abi minētie subjekti nav pienācīgi pildījuši savus pienākumus. Sociālā kontrole var kalpot vienīgi kā papildu mehānisms. Tā nav uzskatāma par efektīvu mehānismu faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtības nodrošināšanai. 4.2. Sprieduma 28. punktā, atsaucoties uz VID sniegto informāciju, secināts, ka valstī ir izveidots pienācīgs piespiedu mehānisms, lai panāktu to, ka darba devējs veic ar likumu noteiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas, jo nodokļu iekasēšanas efektivitāte esot aptuveni 96 procenti. Arī VID pārstāve 2011. gada 29. novembrī tiesas sēdē norādīja, ka saistībā ar sociālās apdrošināšanas vispārīgo principu maiņu VID esot "pārskatījis darba organizācijas prioritātes. [..] Nodokļu parādu iekasēšanas procesā par prioritāti esot izvirzīta tieši sociālās apdrošināšanas iemaksu parādu iekasēšana un līdz ar to arī savlaicīga nokavēto maksājumu piedziņas uzsākšana. Īpašu uzmanību VID pievēršot parādniekiem, kuru darba ņēmēji tuvākajā laikā sasniegs likumā noteikto pensijas vecumu" (Sprieduma 28. punkts, sk. arī lietas materiālu 2. sēj. 126. lpp.). Tomēr tiesas sēdē netika konstatēts, kādā publiski pieejamā normatīvajā aktā minētās prioritātes ir noteiktas un līdz ar to - cik tās ir stabilas un kam tās ir saistošas. Vienlaikus jākonstatē, ka tiesas sēdē 2011. gada 15. novembrī VID pārstāve norādīja uz citu prioritāti - uzņēmējdarbības saglabāšanu: "uzņēmējiem esot dota iespēja risināt savas finansiālās grūtības, izmantojot likumā "Par nodokļiem un nodevām" paredzētās tiesības lūgt nokavēto nodokļu maksājumu samaksas termiņa pagarinājumu, termiņa sadalīšanu vai atļauju uz laiku atlikt nodokļu maksājumu samaksu un veikt citus normatīvajos aktos noteiktus pasākumus" (Sprieduma 9. punkts, sk. arī lietas materiālu 2. sēj. 59. lpp.). Turklāt tiesai iesniegtā statistika ir selektīva un nav pārliecinoša. Pirmkārt, minētie skaitļi tikai apliecina, ka sociālās apdrošināšanas iemaksas ir pilnīgi vai daļēji veiktas (nav norādīts, ka tās ir piedzītas) par 95,8 procentiem darba ņēmēju vecumā virs 50 gadiem. Nav norādīti skaitļi, kas attiektos uz jaunākiem darba ņēmējiem. Otrkārt, VID mājaslapā sniegtās ziņas par nodokļu parāda struktūru 2011. gada 1. novembrī liecina, ka sociālās apdrošināšanas iemaksu parāds ir 129,59 miljoni latu, no kuriem VID par reāli piedzenamiem atzīst tikai 50,39 miljonus latu (sk. http://www.vid.gov.lv/default.aspx?tabid=11&id=5406&hl=1). Likumdevējs, jau pieņemot apstrīdētās normas, ir pieļāvis iespēju, ka kādas personas, to skaitā darba devējs, varētu nepildīt tām ar likumu uzliktos pienākumus. Apstrīdētās normas pēc būtības sevī ietver atziņu, ka ne visas iemaksas tiks izdarītas un ne visas arī piedzītas. Pretējā gadījumā šo normu jēga vispār nebūtu saskatāma. Liekot pašam darba ņēmējam rūpēties par faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kontroli, likumdevējs ir pārlicis konstitucionālo pienākumu no darba devēja un valsts uz personu. Taču Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka apdrošināmās personas nedrīkst ciest tādēļ, ka citas personas nepilda vai nepienācīgi pilda savus likumā noteiktos pienākumus. Citādi mehānisms, kas radīts konstitucionālo tiesību realizācijai, neatbilstu savam mērķim (sk. Sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļas 24. rindkopu). Līdz ar to gadījumos, kad personas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu ir atkarīgas no kādai citai personai likumos noteikto pienākumu izpildes, šo pamattiesību efektīvu īstenošanu nodrošina vienīgi valsts rīcībā esošais piespiedu mehānisms. Tādējādi likumdevējs nav pienācīgi izpildījis savu pienākumu izveidot efektīvu sistēmu, saskaņā ar kuru tiktu īstenotas personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu.