5. Article

Sprieduma 22. punktā pamatoti norādīts, ka "no sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums izstrādāt ilgtspējīgu un sabalansētu politiku sabiedrības labklājības nodrošināšanai". Tomēr sociāli atbildīgas valsts principu nevar aplūkot atrauti no pārējiem principiem, jo īpaši tiesiskas valsts principa. Sociālā drošība ir viens no sociāli atbildīgas valsts pīlāriem, kura nodrošināšanā valstij ir pienākums ievērot arī tādus principus kā vienlīdzība, solidaritāte, tiesiskums un laba pārvaldība. Atbilstoši labas pārvaldības principam valstij ir pienākums vienkāršot un uzlabot pārvaldes kārtību, kā arī organizēt to pēc iespējas efektīvi, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2004-21-01 9.3.1. punktu). 5.1. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi uz starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē lietotās interpretācijas izmantošanu, lai atklātu Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu. Arī Sprieduma 15.2. punktā tiesa atsaukusies uz Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 9. pantu un ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas skaidrojumu (turpmāk - Skaidrojums), kurā atklāts konkrēto normu saturs (sk. UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights, General Comment No. 19. The right to social security, E/C.12/GC/19, 4 February 2008). Skaidrojumā norādīts, ka izveidotā sociālās drošības sistēma jāaizsargā valstij (sk. Skaidrojuma 5. punktu). Valsts ir atbildīga par sistēmas efektīvu administrēšanu un uzraudzību (sk. Skaidrojuma 11. punktu). Līdz ar to valsts nevar sistēmas sabalansēšanas pienākumu uzlikt indivīdam. Neapstrīdot personas pienākumu iespējami aktīvi līdzdarboties, tomēr jāatzīst, ka valsts tā pildīšanu var prasīt vienīgi tiktāl, ciktāl šo līdzdarbību ir iespējams nodrošināt, ņemot vērā faktiskos apstākļus. Savukārt līdzdarbībai nozīme ir tikai tad, ja persona ar to var sniegt reālu ieguldījumu sistēmas darbībā un savu tiesību aizsardzībā. Tiesību uz sociālo nodrošinājumu īstenošana ietver būtisku valsts finansiālu līdzdalību. Valstij ir ne tikai jāizveido nacionālā stratēģija, lai pilnā mērā īstenotu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, bet arī jānodrošina adekvāti šo tiesību īstenošanai nepieciešamie finanšu un citi resursi (sk. Skaidrojuma 41. punktu). Valsts pienākums ir novērst trešo pušu jebkāda veida iejaukšanos tiesību uz sociālo nodrošinājumu īstenošanā un gan ar likumdošanas, gan citiem pasākumiem vērsties pret darba devējiem un citām personām, kas neveic iemaksas sociālās apdrošināšanas sistēmā (sk. Skaidrojuma 45. punktu). Kaut arī tiesību uz sociālo nodrošinājumu īstenošana ir saistīta ar izmaksām un iespējamām administrēšanas problēmām, valsts pienākums ir ne vien nodrošināt adekvātus resursus, bet arī atbilstoši labas pārvaldības principam vienkāršot un uzlabot pārvaldes kārtību. 5.2. Izvērtējot to, kā valsts nodrošina sociālās tiesības un šajā jomā īsteno labas pārvaldības principu, Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka jāņem vērā vairāki apstākļi (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2004-01-01 9.3.1. punktu). Tostarp var minēt valsts spēju nodrošināt tādu sociālās apdrošināšanas iemaksu iekasēšanas kārtību un citus noteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvaldes darbs indivīda sociālo tiesību nodrošināšanā tiktu organizēts, cik vien tas iespējams efektīvi. Sprieduma 23. punktā tiesa apstrīdēto normu atbilstību labas pārvaldības principam ir vērtējusi tikai saistībā ar valsts pienākumu nodrošināt savlaicīgu sabiedrības informēšanu par pensiju sistēmas darbības pamatprincipiem un atzinusi šo informētību par nepietiekamu. Tomēr tiesa nav vērtējusi citas šā principa izpausmes saistībā ar apstrīdētajām normām, citastarp to, kā valsts pilda savu pienākumu nodrošināt efektīvu pensiju sistēmas administrēšanu. Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka pensiju sistēmai jādarbojas personu interesēs, tādēļ nav attaisnojami tādi pasākumi, kas gan atvieglo pensiju sistēmas administrēšanu, taču ierobežo personas tiesības (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3.2. punktu). VID ir valsts iestāde, kas izveidota, lai nodrošinātu nodokļu maksājumu un nodokļu maksātāju uzskaiti, valsts nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto obligāto maksājumu iekasēšanu (sk. likuma "Par Valsts ieņēmumu dienestu" 1. pantu). VID šajā jomā administrē valsts pārvaldes funkcijas. Likuma "Par Valsts ieņēmumu dienestu" 23. pants paredz darba devēja pienākumu reizi mēnesī līdz obligāto iemaksu veikšanai noteiktajam termiņam iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam ziņojumu par obligāto iemaksu objektu un obligātajām iemaksām no darba ņēmēju darba ienākumiem pārskata mēnesī. Savukārt VID sniedz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai (turpmāk - VSAA) ziņas par veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām un veiktajiem sociālā nodokļa maksājumiem. Kā tiesas sēdē norādīja VSAA pārstāve, VID datus par deklarētajiem ienākumiem un faktiski veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām nosūtot aģentūrai trīs reizes nedēļā (sk. Sprieduma 8.punktu). Līdz ar to nav loģiska izskaidrojuma apstrīdētajās normās ietvertajai un Spriedumā par efektīvu atzītajai kārtībai. Proti, tādai kārtībai, kas paredz, ka darba ņēmējam visupirms jātērē papildu laiks un līdzekļi, lai noskaidrotu, vai darba devējs ir veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas un kādā apmērā veicis, bet pēc tam darba ņēmējam ir iespēja par konstatēto iemaksu neveikšanu ziņot Valsts ieņēmumu dienestam, lai tas uzsāktu piedziņu. Valsts ieņēmuma dienestam informācija par veiktajām sociālajām iemaksām ir pieejama neatkarīgi no tā, vai persona sociālās kontroles pienākumu ir veikusi vai nav veikusi. Arī likumā paredzētie uzdevumi Valsts ieņēmumu dienestam ir jāpilda neatkarīgi no tā, vai persona ir veikusi sociālās kontroles pienākumu. Līdz ar to secināms, ka apstrīdētās normas neatbilst labas pārvaldības principam.