9. Article

Papildus minētajiem argumentiem un secinājumiem nepieciešams vērst uzmanību uz vairākām tiesiska rakstura problēmām, kuras Spriedumā nav pamatoti izvērtētas. 9.1. Spriedumā tiesa citastarp analizējusi to, ka apstrīdētās normas tika pieņemtas valsts budžeta likumprojektu paketes ietvaros. Piekrītot Satversmes tiesas secinājumiem par parlamentārās procedūras īpatnībām valsts budžeta pieņemšanā, jāatzīmē, ka tiesa nesniedz pietiekami pamatotus argumentus tam, kāpēc grozījumi likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" varēja tikt izdarīti valsts budžeta likumprojektu paketes pieņemšanas ietvaros. Sprieduma 24. punktā norādīts, ka likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 5. panta ceturtās daļas otrajā teikumā "paredzēto sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaites kārtību var uzskatīt par sociālās apdrošināšanas sistēmas reformu". Nevar piekrist apgalvojumam, ka izdarītie likuma grozījumi ir uzskatāmi par reformu. Likumdevējs ir likumā deklarējis faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību attiecībā uz pensiju apdrošināšanu, taču nav grozījis likumu tā, lai ieviestu šo kārtību un nodrošinātu tās efektivitāti un pienācīgu administrēšanu. Tādējādi ar apstrīdētajām normām izdarītie grozījumi sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaites kārtībā nav uzskatāmi par reformu, un tāpēc var piekrist Sprieduma 15. punktā izteiktajam secinājumam, ka apstrīdētās normas varēja iekļaut un pieņemt budžeta likumprojektu paketē. 9.2. Piekrītot Spriedumā konstatētajam, ka apstrīdētās normas ir vērstas uz speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu līdzsvarošanu, nevar piekrist Sprieduma 19. punktā secinātajam, ka tās vērstas arī uz ēnu ekonomikas apkarošanu un veicina personas ieinteresētību maksāt nodokļus. Neatkarīgi no tā, vai sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaite balstās uz deklarētajām vai faktiski veiktajām iemaksām, abos gadījumos darba ņēmējs ir stājies legālās darba tiesiskajās attiecībās. Proti, viņa darba atlīdzība ir zināma un darba alga netiek izmaksāta "aploksnē". Apstrīdētās normas nav saistītas ar darba ņēmēja nodokļu maksāšanas pienākuma izpildi. Tas, vai darba devējs pilda savu pienākumu veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas, nav atkarīgs no darba ņēmēja vēlmes un ieinteresētības maksāt nodokļus. Speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu sabalansētība apstrīdēto normu kontekstā nozīmē deklarēto un faktiski samaksāto nodokļu savstarpējo atbilstību. Atalgojums, kas tiek maksāts "aploksnēs" vai nelegāli nodarbinātām personām, netiek deklarēts. Tātad par šo nedeklarēto ienākumu darba ņēmējs arī nevar pretendēt uz sociālo nodrošinājumu. Taču tas neizjauc līdzsvaru speciālajā budžetā, proti, nerada neatbilstību starp deklarētajām un reāli veiktajām iemaksām. Līdzsvaru speciālajā budžetā izjauc neatbilstība starp deklarētajiem un faktiski samaksātajiem nodokļiem. Nav iespējams izslēgt, ka apstrīdētajām normām var būt arī negatīvs efekts. Ievērojot pēdējos gados paustās šaubas par pensiju sistēmas stabilitāti un Spriedumā atzīto likumdevēja plašo rīcības brīvību sociālo tiesību jomā, darba ņēmējam var veidoties pārliecība, ka valsts garantē tikai noteiktu minimālo nodrošinājumu. Līdz ar to indivīdam it kā vajadzētu paļauties tikai uz paša veidoto sociālo nodrošinājumu vecumdienām, piemēram, ieguldot līdzekļus uzticamos apdrošināšanas fondos ārvalstīs. Šādam mērķim visai vilinoši būtu izmantot "aploksnē" saņemto atlīdzību par darbu, jo darba ņēmējam tā varētu būt lielāka (netiek ieturēts ne iedzīvotāju ienākuma nodoklis, ne sociālās apdrošināšanas iemaksas), bet darba devējam - mazāka izmaksa (netiek segta sociālās apdrošināšanas iemaksu daļa, kas jāveic darba devējam). Piekrītot Sprieduma 19. punktā norādītajam, ka nelegālā nodarbinātība rada būtisku kaitējumu speciālā budžeta finansiālajai ilgtspējai, tomēr jāsecina, ka apstrīdētās normas nav vērstas uz ēnu ekonomikas apkarošanu, jo nemazinās nelegālo nodarbinātību un darba algas izmaksu "aploksnēs". Rīgā 2012.gada 2.janvārī Satversmes tiesas tiesneši: G.Kūtris U.Ķinis S.Osipova