24. Article

Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis lūdza izbeigt tiesvedību lietā, norādot, ka: 1) vairākas apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku vai arī izteiktas jaunā redakcijā, līdz ar to tiesvedība lietā daļā par likuma "Par tiesu varu" 89.11 panta 9.1 daļas, Atlīdzības likuma 3. panta septītās daļas, 14. panta pirmās daļas piektā teikuma, 15. panta septītās daļas, 16. panta pirmās, otrās un trešās daļas un pārejas noteikumu 8.4 punkta atbilstību Satversmes 1., 83. un 107. pantam būtu izbeidzama; 2) viens no Pieteikuma iesniedzējiem, Rihards Hlevickis, saskaņā ar Saeimas 2011. gada 16. jūnija lēmumu ir atbrīvots no tiesneša amata, līdz ar to tiesvedība lietā attiecībā uz šo personu būtu izbeidzama; 3) pieteikums iesniegts kā konstitucionālā sūdzība, taču apstrīdētās normas neradot Pieteikuma iesniedzējiem Satversmes 107. pantā paredzēto tiesību aizskārumu. Līdz ar to tiesvedība lietā būtu izbeidzama. Turklāt tiesnešu subjektīvās tiesības iesniegt konstitucionālo sūdzību ietekmējot Tieslietu padomei likumā piešķirtās tiesības iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu Satversmes tiesā. Likums paredz Satversmes tiesai tiesības izbeigt tiesvedību, tomēr, pieņemot lēmumu par tiesvedības izbeigšanu, nepietiek tikai ar secinājumu, ka konkrētajā lietā var piemērot kādu no Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas punktiem. Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai tiesvedība konkrētajā lietā būtu izbeidzama. 24.1. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmā daļa neparedz Satversmes tiesai pienākumu izbeigt tiesvedību, ja apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku. Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai tomēr nav kādi apsvērumi, kas liecina par tiesvedības turpināšanas nepieciešamību. Interpretējot minēto normu, ir jāņem vērā, ka tā vērsta uz Satversmes tiesas procesa ekonomijas nodrošināšanu, lai tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Ņemot vērā to, ka izskatāmajā lietā netiek izvērtēta katra apstrīdētā norma atsevišķi, turklāt Saeima, pamatojot jaunās atlīdzības sistēmas atbilstību Satversmei, atsaucas arī uz grozītajām vai atceltajām normām, nav pamata izbeigt tiesvedību attiecībā uz tām apstrīdētajām normām, kuras zaudējušas spēku. Tādējādi nav pamata izbeigt lietu daļā par likuma "Par tiesu varu" 89.11 panta 9.1 daļas, Atlīdzības likuma 3. panta septītās daļas, 14. panta pirmās daļas piektā teikuma, 15. panta septītās daļas, 16. panta pirmās, otrās un trešās daļas un pārejas noteikumu 8.4 punkta atbilstību Satversmes 1., 83. un 107. pantam. 24.2. Pieteikuma iesniedzēji lūdz atcelt apstrīdētās normas no to spēkā stāšanās brīža, proti, 2011. gada 1. janvāra. Apstrīdētās normas R. Hlevickim ir piemērotas no 2011. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 16. jūlijam. Turklāt lietā nav R. Hlevicka rakstveida lūguma izbeigt tiesvedību, kā to paredz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 1. punkts. Tādējādi nav pamata izbeigt lietu šajā daļā. 24.3. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 11. punktu persona pieteikumu par Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktā paredzētās lietas ierosināšanu var iesniegt tai noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā, t.i., kā konstitucionālo sūdzību. Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmā daļa noteic, ka "konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai", bet sestās daļas 1. punkts prasa pamatot apgalvojumu, ka ir aizskartas pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības. Līdz ar to konstitucionālās sūdzības gadījumā ir svarīgi noskaidrot, vai ir aizskartas pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības. Ja lietā pastāv šaubas par to, vai apstrīdētā norma skar pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības, šo jautājumu Satversmes tiesa parasti izvērtē visupirms (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8. punktu un 2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 11.1. un 11.2. punktu). Ja apstrīdētā norma neskar pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības, atbilstoši Satversmes tiesas praksei tiesvedība lietā izbeidzama. Savukārt tad, ja apstrīdētās normas paredz pamattiesību ierobežojumu, to atbilstība Satversmei izvērtējama spriedumā. Pieteikums iesniegts kā konstitucionālā sūdzība. Lai gan pieteikumā ietverts prasījums izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību visam Satversmes 107. pantam, tomēr pēc būtības tiek apstrīdēta atbilstība tikai minētajā pantā ietvertajām tiesībām saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu. Izskatāmā lieta neskar jautājumus, kas attiecas uz Satversmes 107. pantā paredzētām tiesībām uz darba samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu. Lai izvērtētu, vai ir aizskartas Pieteikuma iesniedzējiem Satversmes 107. pantā paredzētās tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, ir jānoskaidro šo tiesību tvērums.