29. Article

Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka Satversmes 107. pantā noteiktās tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu attiecībā uz tiesnešiem ir vērtējamas, ievērojot Satversmes 83. pantu, kas ietver aizliegumu samazināt tiesnesim likumā noteikto atlīdzību viņa pilnvaru laikā, turklāt aizsargā tiesneša atlīdzības faktisko vērtību. Tomēr šis aizliegums nenozīmē to, ka būtu absolūti aizliegta jebkāda likumdevēja darbība, kas, iespējams, varētu nelabvēlīgi ietekmēt tiesnešu atalgojumu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma 10.2., 10.3. un 11.2. punktu). Tāpēc, lai konstatētu, vai ir aizskartas Pieteikuma iesniedzējiem Satversmes 107. pantā paredzētās tiesības, Satversmes tiesai jāvērtē, vai, izveidojot jauno atlīdzības sistēmu, ir samazināta tiesnešu atalgojuma faktiskā vērtība. Satversmes tiesa konstatēja, ka likumdevējs 2003. gadā par atbilstošu atzina tādu rajona (pilsētas) tiesas tiesneša atalgojumu, ko aprēķina, Centrālās statistikas pārvaldes iepriekšējā gada oficiālajā statistikas paziņojumā publicētajai valstī strādājošo vidējai mēneša bruto darba samaksai piemērojot koeficientu 4,5. Līdz pat 2010. gadam likumdevējs nebija paudis viedokli, ka šāds koeficients un līdz ar to šāda attiecība pret valstī strādājošo vidējo mēneša bruto darba samaksu būtu neatbilstoša. Līdz pat 2010. gada beigām nedz likumdevējs, nedz izpildvara nebija izvērtējuši, vai tādā veidā noteiktais atalgojums atbilst reālajai ekonomiskajai situācijai. 29.1. Latvijā 2008. gadā aizsākās un vēlāk turpinājās ekonomiskā krīze. Kā norādīja Saeimas pārstāvis, tās rezultātā valstī izveidojās jauna ekonomiskā situācija. Jaunā atlīdzības sistēma esot izveidota, kā arī atalgojuma lielums esot noteikts atbilstoši šai situācijai, kas būtiski atšķiras no tās situācijas, kāda bija pirms krīzes. Satversmes tiesa piekrīt, ka ekonomiskā krīze lika izvērtēt valsts reālās ekonomiskās iespējas. Atbilstoši šai situācijai bija jāizstrādā visu no valsts budžeta finansēto iestāžu amatpersonu un darbinieku darba atlīdzības sistēma, kas balstītos uz vienotiem principiem un ievērotu samērīguma principu. Šādos apstākļos ir iespējama, pieļaujama un noteiktos gadījumos pat nepieciešama arī tiesnešu atalgojuma vērtības pārbaude. Arī Venēcijas komisija savā 2010. gada 16. marta ziņojumā "Par tiesu sistēmas neatkarību. I daļa. Tiesnešu neatkarība" norādīja, ka tiesnešu atlīdzības līmenis nosakāms valstī pastāvošo sociālo apstākļu kontekstā un ir pielīdzināms augstāko ierēdņu atlīdzības līmenim [sk. Report On the Independence of the Judicial System. Part I: The Independence of Judges, CDL-AD(2010)004, Strasbourg, 16 March 2010, para. 46, http://www.venice.coe.int/docs/2010/CDL-AD(2010)004-e.pdf]. 29.2. Kā norādīja Saeima, atlīdzības atbilstības izvērtēšanai izmantots tiesneša amatalgas salīdzinājums ar citām no valsts budžeta finansēto iestāžu amatpersonu algām. Anotācijās likumprojektiem, kuros iekļautas apstrīdētās normas, norādīts, ka tiesnešu un prokuroru amatalgas apmērs noteikts, pielīdzinot to valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības vadītāja (21. amatu saime, VA līmenis) mēnešalgas maksimālajam apmēram (12. mēnešalgu grupa). Lai nonāktu pie šāda secinājuma, esot vērtēta noslogotība, amatam noteiktie ierobežojumi, atbildības pakāpe, kā arī to amatpersonu skaits valsts pārvaldē, kurām noteikta 12. mēnešalgu grupa (sk. lietas materiālu 3. sēj. 11. lpp.). Likumprojektu anotācijās tāpat norādīts, ka jaunajā atlīdzības sistēmā tiesneša amats ir viena no sabiedriskajā sektorā vislabāk atalgotajām juridiskajām profesijām un tas arī veicina karjeras izaugsmi juridiskajā profesijā (sk. lietas materiālu 3. sēj. 11. lpp.). Turklāt pašreizējā augstāko valsts pārvaldes amatpersonu atalgojuma un tiesnešu atalgojuma attiecība ir līdzvērtīga tai, kāda bija plānota, ieviešot tiesnešu darba samaksas sistēmu 2003. gadā. 29.3. Izskatāmajā lietā esošie materiāli nedod pamatu secināt, ka tiesnešu un prokuroru atalgojums nebūtu samērīgs ar amata atbildību un slodzi, neatkarības prasībām, no amata izrietošajiem ierobežojumiem, kā arī amata rangu konstitucionāli tiesiskajā iekārtā, nevarētu piesaistīt tiesneša un prokurora amatam spējīgus un kompetentus juristus un neļautu tiesnešiem un prokuroriem baudīt pienācīgu ekonomisko neatkarību. Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt, ka konkrētajā ekonomiskajā situācijā, ievērojot tiesnešu, prokuroru un citu sabiedriskajā sektorā strādājošo atalgojuma savstarpējās attiecības, tiesnešu un prokuroru atalgojuma faktiskā vērtība būtu samazināta. Tātad apstrīdētās normas neskar Pieteikuma iesniedzējiem Satversmes 107. pantā noteiktās tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu. Līdz ar to nav pamata turpināt uz konstitucionālās sūdzības pamata ierosinātās lietas izskatīšanu un vērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1. un 83. pantam.