10. Article

Pieaicinātā persona - Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektore Dr.iur. Ingrīda Kariņa-Bērziņa - uzskata, ka Satversmes 113. pants nosakot ne vien autortiesību, bet arī blakustiesību aizsardzību. Autortiesības un blakustiesības esot attīstījušās vēsturiski atšķirīgos apstākļos un aizsargājot atšķirīgas tiesiskās intereses, tomēr no Latvijai saistošajiem normatīvajiem aktiem valstij izrietot gan autortiesību, gan blakustiesību aizsardzības pienākums.. Tādējādi esot pamats uzskatīt, ka arī blakustiesības ietilpst Satversmes 113. panta tvērumā. Autortiesību būtība ietverot autoru mantisko un nemantisko tiesību aizsardzību. Autortiesības esot uzskatāmas par īpašuma paveidu, kas vērtējams Satversmes 105. panta kontekstā. Autortiesību likuma 34. panta pirmajā daļā noteiktais esot vērtējams nevis kā piespiedu atsavināšana, bet gan kā izņēmuma tiesības, jo neesot iespējams noskaidrot, kādā veidā un cik lielā apmērā autoru tiesības aizskartas. No piespiedu atsavināšanas formulējuma izrietot pieņēmums, ka lietotāja vienīgā alternatīva būtu iegādāties vēl vienu darba kopiju un līdz ar to autortiesību subjektam pienāktos kompensācija par nenopirkto eksemplāru. Tomēr pastāvot arī tāda iespēja, ka lietotājs būtu apmierināts ar savu vienīgo likumīgi iegūto kopiju un nemaz negrasītos iegādāties otru eksemplāru. Tādējādi īpaša uzmanība esot jāvelta taisnīgas atlīdzības jēdzienam. Taisnīga atlīdzība par likumīgu darba reproducēšanu neesot uzskatāma par pirātisma dēļ zaudēto ienākumu kompensēšanas līdzekli. Šādi zaudējumi esot jākompensē un jāierobežo ar citiem līdzekļiem. Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas paustajām atziņām taisnīga atlīdzība esot aprēķināma atbilstoši autoriem radītajiem zaudējumiem. Autortiesību likuma 34. pants nenosakot, par kuriem nesējiem un iekārtām būtu jāiekasē nesēja atlīdzība. Ministru kabinets esot pilnvarots noteikt nesēja atlīdzības lielumu, kā arī tās iekasēšanas, atmaksāšanas un izmaksāšanas kārtību. Tādējādi Ministru kabinets esot pilnvarots noteikt, par kuriem nesējiem un iekārtām ir iekasējama nesēja atlīdzība. Direktīva 2001/29/EK atļaujot Eiropas Savienības dalībvalstīm izvēlēties, vai tās pieļaus darbu reproducēšanu personiskai lietošanai. Tā neuzliekot pienākumu ieviest nesēja atlīdzību, bet, ja šāda atlīdzība tiek paredzēta, tad tai vajagot būt taisnīgai. Eiropas Savienības dalībvalstu prakse šajā jautājumā esot atšķirīga, turklāt dažās valstīs nesēja atlīdzība vispār netiekot iekasēta. Secinājumu daļa