12. Article

Satversmes 113. pants nosaka: "Valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības." Šis pants ietver divus savstarpēji nošķiramus tiesību aspektus: jaunrades brīvību un jaunrades rezultātā radītā darba aizsardzību. Lietā nav strīda nedz par zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvības ierobežojumiem, nedz par patenttiesību aizsardzību. Lai nodrošinātu Satversmē paredzētās pamattiesības, valstij ir jāīsteno virkne pasākumu - gan pasīvie, piemēram, neiejaukšanās personas tiesībās, gan aktīvie, piemēram, nodrošinot personas individuālo vajadzību apmierināšanu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 7. punktu). Satversmes tiesa savos spriedumos vairākkārt norādījusi: ja konkrētas tiesības ir ietvertas Satversmē, tad valsts vairs nevar atteikties tās īstenot. Tās vairs nav tikai deklaratīva rakstura tiesības, un to aizsardzībai Latvijā piešķirta konstitucionāla vērtība (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu un 2010. gada 31. marta sprieduma lietā Nr. 2009-76-01 5.5. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 113. pantam, ciktāl tas paredz pienākumu nodrošināt autortiesību aizsardzību. 12.1. No lietas dalībnieku un pieaicināto personu paustajiem viedokļiem konstatējams, ka tiem ir atšķirīgi uzskati jautājumā par to, vai Satversmes 113. pantā noteiktais autortiesību aizsardzības pienākums ietver arī blakustiesību subjektu tiesību un likumīgo interešu aizsardzību. Autortiesību likuma 54. panta piektās daļas pēdējais teikums nosaka blakustiesību subjektu tiesības saņemt nesēja atlīdzību Autortiesību likuma 34. panta otrajā līdz septītajā daļā paredzētajā kārtībā. Nav pamata uzskatīt, ka Autortiesību likumā paredzētās blakustiesību subjektu tiesības saņemt nesēja atlīdzību būtu plašākas vai saturiski atšķirīgas salīdzinājumā ar autortiesību subjektu tiesībām. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 321 20. punktu iekasētā nesēja atlīdzība tiek sadalīta starp autortiesību un blakustiesību subjektiem. Tomēr apstrīdētās normas regulē nesēja atlīdzības iekasēšanas kārtību, nevis kārtību, kādā tā sadalāma starp autortiesību un blakustiesību subjektiem. Tādējādi gan autortiesību, gan blakustiesību subjektu tiesības, ciktāl tās izriet no apstrīdētajām normām, nav nošķiramas. Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka gadījumos, kad divu personu grupu tiesības ir principiāli vienādas un savstarpēji saistītas, nav lietderīgi katras personu grupas tiesību ierobežojumu vērtēt atsevišķi (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 28. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-10-03 23. punktu). Konkrētās lietas kontekstā tas nozīmē, ka nav nepieciešamības vērtēt, vai Satversmes 113. pants ietver blakustiesību subjektu tiesību aizsardzību, jo, ciktāl tas izriet no apstrīdētajām normām, blakustiesību un autortiesību subjektu tiesību ierobežojums ir identisks un to tiesības tiek aizsargātas ar vieniem un tiem pašiem tiesiskajiem līdzekļiem. Tādējādi Satversmes tiesa turpmāk spriedumā vērtēs vienīgi autortiesību subjektu (turpmāk arī - autori) tiesību ierobežojumu. Ievērojot Autortiesību likuma 54. panta piekto daļu, tie paši argumenti attiecināmi arī uz blakustiesību subjektiem. Līdz ar to lietas izspriešanā nav tiesiskas nozīmes jautājumam, vai blakustiesību aizsardzība ietilpst Satversmes 113. panta tiesiskajā tvērumā, un Satversmes tiesa šo jautājumu nevērtēs. 12.2. Satversmes 113. pants neatklāj izvērstu autortiesību jēdziena vai autortiesību aizsardzības pienākuma saturu, tādēļ Satversmes tiesai ir jānoskaidro šajā pantā ietverto pamattiesību saturs. Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka, noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu un 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11. punktu). Tādējādi, noskaidrojot Satversmes 113. panta saturu, ir jāņem vērā arī starptautiskajos cilvēktiesību aktos nostiprinātā autortiesību jēdziena izpratne un aizsardzības pienākuma saturs. 1886. gada 9. septembra Bernes konvencija par literatūras un mākslas darbu aizsardzību (turpmāk - Bernes konvencija) citastarp regulē dažādas autoru ekskluzīvās tiesības, piemēram, tiesības uz darba tulkošanu, reproducēšanu, raidīšanu ēterā, publisku izpildīšanu, jebkāda veida pārstrādāšanu u.tml. Šādas tiesības ir uzskatāmas par autora mantiskajām tiesībām, kuras izmantojot tas var gūt mantisku labumu no radītā darba. Bernes konvencijas 6.bis pants īpaši norāda, ka neatkarīgi no autora mantiskajām tiesībām un pat pēc šo tiesību pārejas autoram ir nemantiskās tiesības pieprasīt, lai viņš tiktu atzīts par darba autoru, un iebilst pret jebkādu darba sagrozīšanu, izkropļošanu vai citādu pārveidošanu, kā arī pret jebkādu citādu darba autora tiesību aizskaršanu, kura var kaitēt autora godam vai reputācijai. Tādējādi Bernes konvencija paredz gan autortiesību subjektu mantisko, gan nemantisko jeb personisko tiesību aizsardzību. Līdzīga autortiesību jēdziena izpratne un aizsargājamo tiesību saturs izriet arī no citiem Latvijai saistošiem starptautiskajiem cilvēktiesību aktiem. 1966. gada 16. decembra Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 15. panta pirmās daļas "c" punkts noteic, ka šā pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības baudīt morālo un materiālo interešu aizsardzību, kas izriet no jebkuriem zinātniskajiem, literārajiem vai mākslas darbiem, kuru autors viņš ir. Savukārt minētā panta otrā daļa noteic, ka pasākumos, kas šā pakta dalībvalstīm jāveic minēto tiesību pilnīgai īstenošanai, jāietver tie, kas nepieciešami zinātnes un kultūras sasniegumu aizsardzībai, attīstībai un izplatīšanai. Līdzīgus valsts pienākumus autortiesību aizsardzības jomā paredz arī Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) starptautiskie līgumi un Eiropas Savienības normatīvie akti, piemēram, Direktīva 2001/29/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2006/116/EK "Par autortiesību un dažu blakustiesību aizsardzības termiņiem". Tādējādi Satversmes 113. pantā ietvertais autortiesību aizsardzības pienākums ietver gan autortiesību subjektu personisko, gan mantisko tiesību aizsardzību. 12.3. Autora nemantiskās jeb personiskās tiesības nodrošina autora garīgo (nemantisko) interešu aizsardzību, nodrošinot nesaraujamu autora saikni ar viņa darbu un garantējot autora goda un cieņas aizsardzību uz mūžu (sk.: Grudulis M. Ievads autortiesībās. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006, 97. lpp.). Par autora personiskajām tiesībām var uzskatīt tiesības uz autorību, lemšanu par darba izziņošanu, darba atsaukšanu, vārdu, darba neaizskaramību un pretdarbību. Izskatāmā lieta ir saistīta ar autortiesību subjektu tiesībām saņemt taisnīgu atlīdzību par to darbu reproducēšanu personiskām vajadzībām. Tādējādi lietā nav strīda par autortiesību subjektu personisko tiesību ierobežojumu un Satversmes tiesa vērtēs vienīgi autortiesību subjektu mantisko tiesību ierobežojumu. 12.4. Autoru mantisko tiesību minimālais saturs ir noteikts Bernes konvencijā, kuras 11. bis pants paredz, ka autoriem ir ekskluzīvas tiesības uz savu darbu izmantošanu, tai skaitā reproducēšanu. Tas nozīmē, ka autoram ir tiesības saņemt autoratlīdzību par autortiesību objektu izmantošanu. Tomēr autora mantiskajām tiesībām ir noteikti izņēmumi un ierobežojumi. Bernes konvencijas 9. panta otrā daļa nosaka īpašos gadījumus, kad dalībvalstis ir tiesīgas ar likumu noteikt autora mantisko tiesību ierobežojumus. Juridiskajā literatūrā uzsvērts, ka autoru mantisko tiesību ierobežojumi ir neatņemama autortiesību sastāvdaļa. Tie ir nepieciešami, lai nodrošinātu sabiedrības iespējas izmantot autoru radītos intelektuālos darbus. Tomēr ierobežojumi nedrīkst ietekmēt autora vēlmi radīt jaunus darbus un nedrīkst būt vērsti uz ekonomiskā labuma gūšanu darbu lietotājiem (sk. Davies C. Copyright and public interests. London: Sweet& Maxwell, 2001, pp. 277 - 290). Tādējādi aizsargātās autortiesību subjektu mantiskās tiesības sastāv no diviem elementiem: ekskluzīvajām mantiskajām tiesībām, kas dod autoram tiesības saņemt autoratlīdzību, un ierobežotajām mantiskajām tiesībām jeb izņēmuma tiesībām, kad valsts ar likumu ierobežo autoru tiesības rīkoties ar darbu. Attiecīgi autoru mantisko tiesību funkcija ir garantēt tiesību īpašnieka mantisko interešu aizsardzību - kontrolēt darba ekonomisko izmantošanu. Arī Autortiesību likuma 15. pants regulē autora mantisko tiesību saturu. Šā panta pirmā daļa paredz, ka autora mantiskās tiesības ir tiesības publiskot, publicēt, publiski izpildīt, izplatīt, raidīt, retranslēt, padarīt pieejamu sabiedrībai, iznomāt, izīrēt, patapināt, tieši vai netieši, īslaicīgi vai pastāvīgi reproducēt darbu u.c. Savukārt minētā panta ceturtā daļa noteic, ka autoram ir tiesības izmantot savu darbu jebkādā veidā, atļaut vai aizliegt tā izmantošanu, saņemt atlīdzību par atļauju izmantot savu darbu un par darba izmantošanu, izņemot likumā paredzētus gadījumus. Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka pamattiesībām nepiemīt absolūts raksturs, jo ikviena pamattiesība ir piemērojama, ņemot vērā arī citu personu un visas sabiedrības intereses (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2. punktu). Arī autoru mantiskās tiesības nav absolūtas. Jebkura pamattiesība var tikt ierobežota atbilstoši vispārējiem pamattiesību ierobežošanas principiem. Satversmes tiesa jau daudzkārt spriedumos norādījusi, ka pamattiesību ierobežojums atbilst Satversmei, ja tas ir pieņemts ar likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 8. punktu vai 2011. gada 18. marta sprieduma lietā Nr. 2010-50-03 9. punktu). Līdz ar to Satversmes 113. pantā ietvertais autortiesību subjektu mantisko tiesību aizsardzības pienākums ietver autoru tiesības gūt materiālu labumu no to darba izmantošanas, tomēr šīs tiesības pēc sava rakstura nav absolūtas.