13. Article

Satversmes 113. pantā ietverto autora mantisko tiesību saturs ir vērtējams kopsakarā ar paša likumdevēja uzņemto saistību apjomu, kuru tas konkretizējis Autortiesību likumā. Satversmes tiesai jāizvērtē, vai šis uzdevums ir izpildīts atbilstoši likumdevēja gribai un vai apstrīdētās normas nodrošina pienācīgu Satversmes 113. pantā ietverto pamattiesību aizsardzību. Noteikumu Nr. 321 1. punkts regulē atlīdzības lielumu par tukšajiem materiālajiem nesējiem un reproducēšanai izmantojamām iekārtām, tās iekasēšanas, atmaksāšanas un izmaksas kārtību, kā arī kārtību, kādā atlīdzība tiek proporcionāli sadalīta starp autoriem, izpildītājiem un fonogrammu un filmu producentiem. Tādējādi apstrīdētās normas ir vērtējamas kopsakarā ar Autortiesību likuma 34. pantu, kas nosaka nesēja atlīdzības piemērošanas pamatprincipus un pilnvaro Ministru kabinetu izdot apstrīdētās normas. 13.1. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka ar pilnvarojuma mērķi saprot to, ko likumdevējs centies panākt, piešķirot Ministru kabinetam tiesības noregulēt attiecīgo jautājumu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 19. punktu). Autortiesību likuma 34. panta pirmā daļa nosaka: "Bez autora piekrišanas fiziskajai personai atļauts darbus, kas iekļauti tiesiski iegūtā filmā vai fonogrammā vai arī citā aizsargājamā darba izpausmes formā, kā arī vizuālos darbus reproducēt (tai skaitā ciparu formātā) vienā kopijā personiskai lietošanai bez tieša vai netieša komerciāla nolūka. Šādas kopijas izgatavošanā nedrīkst iesaistīt citas personas. Autori ir tiesīgi saņemt taisnīgu atlīdzību par šādas kopijas izgatavošanu (nesēja atlīdzība)." Minētā norma nosaka vairākas tiesiskās attiecības. Pirmkārt, tā atļauj privātpersonai reproducēt autortiesību objektus bez autora piekrišanas. Otrkārt, tā nosaka kārtību, kādā ir izmantojamas šādas reproducēšanas tiesības. Treškārt, tā piešķir autortiesību subjektiem tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību par to tiesībām noteikto ierobežojumu. Tādējādi Autortiesību likuma 34. panta pirmā daļa nosaka gan autortiesību subjektu tiesību ierobežojumu, gan autortiesību subjektu tiesības saņemt nesēja atlīdzību par iespējamo to mantiskajām tiesībām nodarīto kaitējumu. Līdz ar to apstrīdētajām normām ir jānodrošina taisnīga atlīdzība par autortiesību subjektu mantisko tiesību ierobežojumu. 13.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam nav iespēju izsmeļoši likumdošanas ceļā izlemt visus jautājumus, kuriem nepieciešams regulējums. Šāda likumdevēja rīcība bieži vien būtu novēlota, jo likumdošanas process ir komplicēts un laikietilpīgs. Lai nodrošinātu efektīvāku valsts varas īstenošanu, ir pieļaujama atkāpe no prasības, ka likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam. Šī efektivitāte tiek sasniegta, likumdevējam likumdošanas procesā izlemjot svarīgākos jautājumus, bet detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo normu izstrādāšanu deleģējot Ministru kabinetam vai citām valsts institūcijām. Šāda kārtība ne vien padara pašu likumdošanas procesu efektīvāku, bet arī ļauj ātrāk un adekvātāk reaģēt uz normatīvā regulējuma grozījumu nepieciešamību (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-05-0306 7. punktu). Autortiesību likuma 34. panta otrā daļa noteic, ka nesēja atlīdzību par reproducēšanu personiskai lietošanai maksā šādai reproducēšanai izmantojamo iekārtu un tukšo materiālo nesēju (skaņu ierakstu kasetes, videolentes vai videokasetes, lāzeru diski, kompaktdiski, minidiski u.tml.) izgatavotāji un personas, kas tos ieved Latvijā. Šī norma ietver atsevišķu nesēju uzskaitījumu, kas nav izsmeļošs, bet kas Ministru kabinetam ir jāņem vērā, nosakot nesēja atlīdzības iekasēšanas kārtību. Likumdevējs nav noteicis konkrētus kritērijus, kas Ministru kabinetam būtu jāpiemēro, lemjot par atsevišķu nesēju un iekārtu iekļaušanu apstrīdētajās normās. Tādēļ var secināt, ka likumdevējs ir gan piešķīris Ministru kabinetam tiesības noteikt kritērijus, pēc kādiem veidojams izsmeļošs nesēju un iekārtu saraksts, gan noteicis šāda saraksta izstrādes pienākumu. Autortiesību likuma 34. panta septītā daļa paredz, ka nesēja atlīdzības lielumu, iekasēšanas, atmaksāšanas un izmaksāšanas kārtību, kā arī proporcionālo sadali starp autoriem, izpildītājiem un fonogrammu un filmu producentiem nosaka Ministru kabinets. Šī norma pēc būtības nodrošina Autortiesību likuma 34. panta pirmajā un otrajā daļā ietverto tiesību realizāciju, jo bez Ministru kabineta noteikumiem, kas paredz konkrētu nesēju un iekārtu sarakstu un nesēja atlīdzības apmēru, nesēja atlīdzību nebūtu iespējams iekasēt. Tomēr šī norma nosaka arī Ministru kabineta pienākumu rīkoties atbilstoši likumdevēja noteiktajiem mērķiem autortiesību subjektu mantisko interešu aizsardzības nodrošināšanā. Likumdevējs nav noteicis izsmeļošu to nesēju un iekārtu sarakstu, kuri apliekami ar nesēja atlīdzību, kā arī nav noteicis šāda saraksta izveides kritērijus. Šo funkciju izpilde ir deleģēta Ministru kabinetam. 13.3. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pilnvarojuma apjoms nozīmē to, ciktāl Ministru kabinets var rīkoties, izstrādājot un izdodot tiesību normas (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 23. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-01-03 17. punktu). Satversmes tiesa norādījusi, ka jēdziens "kārtība" norāda uz Ministru kabineta noteikumu procesuālo raksturu, proti, noteiktas procedūras izstrādāšanu. Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka Ministru kabineta noteikumos reglamentētā kārtība precizē likumdevēja gribu, ciktāl tas atbilst likumdevēja piešķirtā deleģējuma saturam un mērķiem. Atsevišķos gadījumos Ministru kabineta noteikumu saturu var veidot arī materiālās normas, taču tām jābūt pieņemtām, pamatojoties uz likumdevēja pilnvarojumu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 16. un 20. punktu). Par pilnvarojuma ievērošanas atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām visupirms ir atbildīgs likumdevējs. Autortiesību likuma 34. panta septītajā daļā ietverto pilnvarojumu likumdevējs nav grozījis. Tādējādi var secināt: likumdevējam nav radušās šaubas par to, ka Ministru kabinets apstrīdēto normu pieņēmis atbilstoši likumdevēja pilnvarojumam. Uz šādu viedokli norādījusi arī Komisija (sk. lietas materiālu 2. sēj. 28. lpp.). Autortiesību subjektu tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību par to darbu reproducēšanu personiskām vajadzībām tiek regulētas ne vien ar Autortiesību likuma normām, bet arī ar Eiropas Savienības tiesībām. Ar līguma par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai ratifikāciju Eiropas Savienības tiesības ir kļuvušas par neatņemamu Latvijas tiesību sastāvdaļu. Tādējādi Eiropas Savienības tiesību akti un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātā to interpretācija ir jāņem vērā, piemērojot nacionālos normatīvos aktus, lai novērstu iespējamās pretrunas starp Latvijas un Eiropas Savienības tiesībām. Izvērtējot Autortiesību likuma 34. panta septītajā daļā ietvertā deleģējuma saturu, jāņem vērā Latvijas pārņemto direktīvu prasības un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātā direktīvu interpretācija. Tādējādi Autortiesību likuma 34. pantā ietvertās tiesības ir vērtējamas kopsakarā ar Direktīvas 2001/29/EK normām un Eiropas Savienības Tiesas sniegto šīs direktīvas interpretāciju. Eiropas Savienības Tiesa, skaidrojot Direktīvas 2001/29/EK normas, ir atzinusi ne vien vispārējo principu, ka autortiesību subjektiem ir tiesības saņemt nesēja atlīdzību sakarā ar reproducēšanas izņēmuma radīto kaitējumu, bet arī norādījusi uz Direktīvas 2001/29/EK preambulas 31. un 35. apsvērumā paredzētajiem izņēmumiem, kad nesēja atlīdzību var nepiemērot (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2010. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. C‑467/08 43. - 50. punktu). Tādējādi Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka tādi kritēriji kā samērīgums ar sabiedrības interesēm, autoru iespējas citos veidos gūt mantisku labumu no reproducēšanas, tehnoloģisko aizsardzības pasākumu izmantošanas pakāpe un tiesību aizskāruma smaguma pakāpe var tikt izmantoti, vērtējot nepieciešamību piemērot nesēja atlīdzību konkrētiem nesējiem un iekārtām un nosakot nesēja atlīdzības apmēru. Ņemot vērā minētos vai jebkurus citus skaidri definētus kritērijus, kuru piemērošanu Ministru kabinets atzīst par tiesiski pamatotu, tas var izdarīt tiesībpolitisku izšķiršanos par konkrētu nesēju un iekārtu iekļaušanu apstrīdētajās normās. Tādējādi Ministru kabinetam ir jānodrošina Autortiesību likuma 34. pantam atbilstošu nesēju un iekārtu saraksta ietveršanu apstrīdētajās normās. Līdz ar to Ministru kabinetam ir tiesības un pienākums izvērtēt nepieciešamību iekļaut konkrētus nesējus un iekārtas apstrīdētajās normās, tomēr tam ir jābalstās uz skaidri definētiem kritērijiem.