14. Article

Apstrīdētajās normās ir uzskaitīti visi tie nesēji un iekārtas, par kuriem maksājama nesēja atlīdzība, kā arī norādīts konkrēts par katru nesēju un iekārtu maksājamās nesēja atlīdzības apmērs. Šāda pieeja pēc būtības neatšķiras no vairākās citās valstīs iedibinātās kārtības, atbilstoši kurai nesēja atlīdzība tiek iekasēta, pamatojoties uz izsmeļošiem nesēju un iekārtu uzskaitījumiem (sk. Batchelor B., Jenkins T., Butter T. Copying levies: Moving towards harmonisation? The European Court rules on the concept of fair compensation for rightholders. European Competition Law Review, 2011, Vol. 32, Issue 6, p. 277; Kretschmer V. Private Copying and Fair Compensation: An empirical study of copyright levies in Europe, A Report for the UK Intellectual Property Office. 2011, pieejams: http://www.wipo.int/edocs/mdocs/mdocs/en/wipo_ip_econ_ge_1_12/wipo_ip_econ_ge_1_12_ref_kretschmer.pdf, aplūkots 2012. gada 17. aprīlī). Izsmeļošs uzskaitījums ne vien nosaka nesēja atlīdzību par katru no apstrīdētajās normās minētajiem nesējiem un iekārtām, bet arī izslēdz iespēju iekasēt nesēja atlīdzību par jebkuru citu nesēju un iekārtu. Tādējādi Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai Ministru kabinets rīkojies atbilstoši Autortiesību likuma 34. pantā paredzētajam uzdevumam. 14.1. Apstrīdētās normas ir pieņemtas 2005. gada 10. maijā un negrozītā veidā ir spēkā līdz šim brīdim. Neraugoties uz informācijas tehnoloģiju straujo attīstību, kuras rezultātā ir būtiski mainījusies autortiesību objektu izmantošanas prakse, ar atlīdzību apliekamo nesēju un iekārtu saraksts nav mainījies. Satversmes tiesa jau daudzkārt norādījusi, ka likumdevējam ir pienākums periodiski apsvērt, vai konkrētais tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 9.5. punktu un 2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 18.3. punktu). Šāds pienākums ir vienlīdz attiecināms arī uz Ministru kabinetu, proti, tam ir pienākums sekot tehnoloģiju attīstībai un pilnveidot apstrīdētajās normās ietverto nesēju un iekārtu sarakstu. Ja Ministru kabinets šo pienākumu nepilda, tad netiek nodrošināta pienācīga Satversmes 113. pantā nostiprināto pamattiesību aizsardzība. Arī Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa, izskatot līdzīgu lietu par reprogrāfisko reproducēšanu, ir secinājusi, ka tehnoloģiju attīstības rezultātā tiesiskais regulējums, kas savulaik atbilda augstāka juridiskā spēka tiesību normām, var novecot un tā rezultātā var tikt radīts nepamatots autoru mantisko tiesību aizskārums (sk. Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 2010. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 1 BvR 1631/08 64. punktu). Var piekrist pieaicinātās personas I. Gorbāna viedoklim, ka apstrīdētajās normās ietvertais nesēju un iekārtu saraksts ir novecojis un neatbilst autortiesību un blakustiesību darbu kopēšanai un reproducēšanai mūsdienās praktiski izmantojamam datu nesēju klāstam (sk. lietas materiālu 3. sēj. 103. lpp.). Tādējādi apstrīdētajās normās ietvertais nesēju un iekārtu saraksts tehnoloģiju attīstības rezultātā saturiski vairs neatbilst mūsdienu prasībām. 14.2. Ministru kabineta 2005. gada 10. maija sēdes protokolā ir norādīts: "Lai nodrošinātu nesēja atlīdzības apmēra saskaņošanu ar patērētāju, autortiesību un blakustiesību subjektu, kā arī nesēju un iekārtu tirgus dalībnieku interesēm, kultūras ministram izveidot darba grupu, kas reizi gadā izvērtē noteikumu 3. un 4. punktā minēto nesēju un iekārtu sarakstu un atlīdzību likmes" (Ministru kabineta 2005. gada 10. maija sēdes protokola Nr. 28 17. paragrāfa 2. punkts). Tādējādi Ministru kabinets pats ir atzinis nepieciešamību katru gadu pārskatīt apstrīdētajās normās ietverto tiesisko regulējumu. Tomēr, neraugoties uz šo lēmumu, apstrīdētajās normās ietvertais nesēju un iekārtu saraksts nav mainījies jau septiņus gadus. Saskaņā ar Autortiesību likuma 34. panta septīto daļu atbildība par apstrīdēto normu satura pārskatīšanu ir jāuzņemas Ministru kabinetam. Ministru kabinets šīs funkcijas izpildi ir uzticējis Kultūras ministrijai, kura izveidojusi darba grupu, piesaistot gan autoru mantisko tiesību kolektīvās pārvaldīšanas organizācijas, gan nesēju un iekārtu ražotājus un importētājus pārstāvošās organizācijas. Kultūras ministrija ir atzinusi, ka vairāku gadu garumā nav bijis iespējams panākt kompromisu par iespējamiem apstrīdēto normu grozījumiem. Par iemeslu tam esot bijušas kardināli pretējās ieinteresēto personu intereses (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 66. lpp.). Tas apstāklis, ka ieinteresētās personas nespēj panākt vienošanos par apstrīdēto normu pilnveidošanu, neatbrīvo nedz Ministru kabinetu, nedz Kultūras ministriju no to pienākumiem. Neatkarīgi no darba grupā iesaistīto personu viedokļiem Ministru kabinetam un Kultūras ministrijai bija jāizvērtē apstrīdēto normu grozīšanas nepieciešamība pēc būtības. Kaut arī ieinteresēto personu uzklausīšana ir lietderīga un pozitīvi vērtējama normatīvo aktu izstrādes procesa sastāvdaļa, likumdošanas procesu nevar padarīt atkarīgu no indivīdu pozitīvās vai negatīvās attieksmes pret normatīvā akta projektu. Līdz ar to Ministru kabinets nav izpildījis pienākumu regulāri pārvērtēt apstrīdētajās normās ietverto nesēju un iekārtu uzskaitījumu. 14.3. Satversmes tiesa jau norādīja, ka Ministru kabinetam ir tiesības un pienākums izvērtēt nepieciešamību iekļaut konkrētus nesējus un iekārtas apstrīdētajās normās, tomēr šādām darbībām ir jābalstās uz skaidri definētiem kritērijiem, ciktāl tie atbilst Autortiesību likuma 34. pantā ietvertā deleģējuma mērķiem. Šādā kārtībā Ministru kabinetam jānodrošina līdzsvars starp sabiedrības interesēm un autortiesību subjektu mantiskajām tiesībām. Kultūras ministrija ir centusies saskaņot autoru mantisko tiesību kolektīvās pārvaldīšanas organizāciju, kā arī nesēju un iekārtu ražotājus un importētājus pārstāvošo organizāciju intereses. Tomēr šis process nekādā veidā nav saistīts ar konkrētu kritēriju izstrādi un piemērošanu, vērtējot nepieciešamību grozīt apstrīdētās normas. Nedz no lietas materiāliem, nedz arī no tiesas sēdē paustajiem lietas dalībnieku un pieaicināto personu apsvērumiem nav gūstams apliecinājums tam, ka Ministru kabinets vai Kultūras ministrija būtu šādus kritērijus noteikuši un pēc būtības izvērtējuši nepieciešamību iekļaut apstrīdētajās normās citus nesējus un iekārtas, un secinājuši, ka apstrīdētās normas ir grozāmas vai arī to grozīšana nav nepieciešama. Tādējādi apstrīdētās normas neatbilst Autortiesību likuma 34. pantā ietvertajam deleģējumam un nenodrošina adekvātu Satversmes 113. pantā ietverto autortiesību subjektu mantisko tiesību aizsardzību. Līdz ar to apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 113. pantam, jo Ministru kabinets nav pēc būtības izvērtējis tehnoloģiju attīstības ietekmi uz reproducēšanai izmantojamiem un ar nesēja atlīdzību apliekamiem nesējiem un iekārtām.