2. Article

Pieteikuma iesniedzējas lūdz Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 64., 105. un 113. pantam. Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, Satversmes 105. pants aptverot ne vien kustamas un nekustamas lietas, bet arī intelektuālā īpašuma tiesības un objektus, jo tiem esot ekonomiska vērtība. Satversmes 105. pants aizsargājot autortiesību un blakustiesību subjektu tiesības netraucēti izmantot savu īpašumu, noteikt tā izmantošanas kārtību un saņemt atlīdzību par izmantošanu. Tādējādi, atļaujot autortiesību un blakustiesību objektu reproducēšanu, autortiesību un blakustiesību subjektiem esot tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību. Autortiesību likuma 34. panta pirmā daļa un 54. panta piektā daļa nosakot autortiesību un blakustiesību subjektu tiesību ierobežojumu, jo atļaujot darbu reproducēšanu bez to autoru piekrišanas. Vienlaikus minētās normas autoriem paredzot arī tiesības uz taisnīgu atlīdzību. Tomēr tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību tiekot ierobežotas ar apstrīdētajām normām, jo tās paredzot nesēja atlīdzības iekasēšanu tikai atsevišķos gadījumos. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis norādīja, ka autortiesību un blakustiesību subjektu pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. Tomēr Autortiesību likumā likumdevējs esot paredzējis pilnvarojumu Ministru kabinetam piemērot nesēja atlīdzību visiem datu nesējiem un iekārtām, ko iespējams izmantot autoru darbu reproducēšanai. Ministru kabinets neesot izpildījis šo likumdevēja izvirzīto uzdevumu un tādējādi arī pārkāpis Satversmes 64. pantu, proti, neesot nodrošinājis Satversmes 113. pantā nostiprināto pamattiesību aizsardzību. Pieteikuma iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētajās normās noteiktais īpašuma tiesību ierobežojums neatbilstot samērīguma principam, jo autortiesību un blakustiesību subjektu tiesībām nodarītais kaitējums esot lielāks par sabiedrības ieguvumu. Privātpersonas varot brīvi reproducēt autortiesību un blakustiesību objektus personiskai lietošanai, bet apstrīdētās normas paredzot nesēja atlīdzības iekasēšanu tikai par atsevišķiem nesējiem un iekārtām. Tādējādi netiekot nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp sabiedrības un autortiesību un blakustiesību subjektu interesēm. Pieteikuma iesniedzējas norāda, ka no Satversmes 113. panta izriet valsts pienākums izveidot pienācīgu un efektīvu autortiesību aizsardzības sistēmu. Tiesības uz atbilstīgas atlīdzības saņemšanu par autortiesību objektu reproducēšanu esot neatņemama autortiesību daļa. Taisnīgai atlīdzībai vajagot būt atbilstošai kaitējumam, kas autortiesību subjektu tiesībām tiekot nodarīts, atļaujot fiziskajām personām reproducēt autortiesību objektus bez autoru piekrišanas. Šāda veida taisnīga atlīdzība esot pretizpildījums autortiesību subjektu ciestajam kaitējumam. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis papildus norādīja: lai Noteikumi Nr. 321 atbilstu autortiesību un blakustiesību subjektu tiesībām, Ministru kabinetam bija pienākums izdarīt tajos grozījumus un papildināt nesēju un iekārtu uzskaitījumu jau 2008. gada 1. janvārī. Līdz ar to pašreiz autoriem atlīdzība netiekot maksāta no visiem nesējiem un iekārtām, ko potenciāli var izmantot autortiesību un blakustiesību objektu reproducēšanai.