3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdētās normas, - Ministru kabinets - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju viedoklim un uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām. Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētajās normās ietvertajam tiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - noteikt autortiesību un blakustiesību subjektu tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību par tiesiski iegūtu darbu pavairošanu vienā kopijā fizisko personu lietošanai nekomerciālos nolūkos, ievērojot sabiedrības intereses. Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 105. pantam un ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Lai Ministru kabinets noteiktu nesēja atlīdzības apmēru, visupirms esot nepieciešams konkretizēt, par kuriem nesējiem un iekārtām maksājama nesēja atlīdzība. Nesēju un iekārtu uzskaitījums, kā arī konkrēti nesēja atlīdzības apmēri esot nepieciešami tiesiskās noteiktības nodrošināšanai. Pretējā gadījumā nesēju un iekārtu izgatavotājiem un importētājiem nebūtu iespējams noskaidrot maksājamās nesēja atlīdzības apmēru. Tādējādi apstrīdētās normas nodrošinot leģitīmā mērķa sasniegšanu. Apstrīdēto normu leģitīmo mērķi neesot iespējams sasniegt ar citiem, personu tiesības un likumīgās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Neesot tādu alternatīvu līdzekļu, ar kuriem apstrīdēto normu leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē. Apstrīdēto normu mērķis ietverot ne vien autortiesību un blakustiesību subjektu interešu aizsardzību, bet arī šo interešu līdzsvarošanu ar pārējās sabiedrības interesēm. Ministru kabinets nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju viedoklim, ka tam esot pienākums noteikt nesēja atlīdzību par visiem iespējamiem nesējiem un iekārtām. Ministru kabineta pienākums aprobežojoties ar tiem nesējiem un iekārtām, kuri pārsvarā tiek izmantoti darbu reproducēšanai. Nevarot uzlikt par pienākumu maksāt nesēja atlīdzību par ikvienu nesēju un iekārtu tikai tādēļ, ka pastāv potenciāla iespēja ar tiem reproducēt autortiesību vai blakustiesību objektus. Apstrīdētajās normās neesot iekļaujami tādi nesēji un iekārtas, kuru lietošanas pamatmērķis nav autortiesību un blakustiesību objektu reproducēšana. Tādējādi ar alternatīviem līdzekļiem apstrīdēto normu leģitīmo mērķi neesot iespējams sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē. Ministru kabinets norāda, ka labums, ko gūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesību aizskārumu. Autortiesību un blakustiesību subjekti esot ieinteresēti saņemt pēc iespējas lielāku atlīdzību, bet šī interese esot pretēja pārējās sabiedrības interesēm. Konkrētās lietas ietvaros esot nepieciešams rast līdzsvaru starp autortiesību un blakustiesību subjektu tiesībām, no vienas puses, un sabiedrības interesēm, no otras puses. Likumdevējs esot izvēlējies noteikt šauru reproducēšanas tiesību ierobežojumu, to pieļaujot tikai noteiktu kritēriju izpildīšanās gadījumos. Tādējādi autortiesību un blakustiesību subjektu tiesību ierobežojums esot minimāls un apstrīdētajās normās noteiktā nesēja atlīdzība esot atbilstoša šim ierobežojumam. Tiesas sēdē Ministru kabineta pārstāve papildus norādīja, ka attiecīgais maksājums pēc savas būtības un satura nav atlīdzība par autortiesību objektu izmantošanu, bet drīzāk pielīdzināms obligātai ar likumu noteiktai nodevai, kas ir jāmaksā, iegādājoties nesējus un iekārtas, neatkarīgi no tā, vai jebkad vispār plānots tos izmantot autortiesību vai blakustiesību objektu kopēšanai. Tātad šis maksājums pats par sevi jau esot būtiska atkāpe no principa, ka jāmaksā tikai par to, ko izmanto. Pēc Ministru kabineta ieskata, Satversmes 113. pants neaizsargājot blakustiesību subjektu tiesības. Blakustiesības esot galvenokārt ekonomiska rakstura tiesības, kuru tiesiskā aizsardzība neizrietot no valsts pienākuma aizsargāt autortiesības. Apstrīdētās normas atbilstot Satversmes 113. pantam, jo valsts, nodrošinot taisnīgu līdzsvaru starp autortiesību subjektu tiesībām un sabiedrības interesēm, esot izpildījusi autortiesību aizsardzības pienākumu. Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 64. pantam, esot jāpārbauda, vai likumdevējs ir izšķīris visus svarīgākos sabiedrības dzīves jautājumus. Autortiesību likumā nevarot noregulēt pilnīgi visus iespējamos jautājumus. Līdz ar to reproducēšanai izmantojamo nesēju un iekārtu uzskaitīšana, atlīdzības apmēra, iekasēšanas, atmaksāšanas un izmaksāšanas kārtības noteikšana esot uzticēta Ministru kabinetam. Tādējādi Ministru kabinets esot rīkojies likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma ietvaros. Ministru kabinets lūdz noraidīt Pieteikuma iesniedzēju lūgumu atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām no 2008. gada 1. janvāra. Šāds lūgums esot pretrunā ar tiesiskās noteiktības un paļāvības principiem. Nesēju un iekārtu izgatavotāji un importētāji esot rēķinājušies ar spēkā esošo tiesisko regulējumu. Nesēja atlīdzība par apstrīdētajās normās neminētiem nesējiem un iekārtām neesot iekasēta, un tās iekasēšana no privātpersonām šobrīd neesot iespējama.