6. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - pilnībā pievienojas Ministru kabineta viedoklim daļā par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 105. un 113. pantam. Tieslietu ministrija uzskata, ka Ministru kabinets, pieņemot apstrīdētās normas, ir rīkojies tam Autortiesību likuma 34. panta septītajā daļā piešķirtā pilnvarojuma ietvaros. Likumdevējs esot uzdevis Ministru kabinetam noteikt nesēja atlīdzību, un tas arī ticis izdarīts, pieņemot Noteikumus Nr. 321. Autortiesību likuma 34. pantā ietvertajā pilnvarojumā neesot noteikts, par kādiem nesējiem un iekārtām maksājama nesēja atlīdzība. Tādējādi attiecīgā izšķiršanās esot bijusi Ministru kabineta kompetencē. Tieslietu ministrija norāda, ka apstrīdētās normas atbilst arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija direktīvas Nr. 2001/29/EK "Par dažu autortiesību un blakustiesību saskaņošanu informācijas sabiedrībā" (turpmāk -­ Direktīva 2001/29/EK) prasībām. Šīs direktīvas 5. panta 2. punkta "b" apakšpunkts paredzot, ka viens no priekšnoteikumiem darba reproducēšanai personiskas lietošanas nolūkos ir tiesības uz taisnīgu atlīdzību. Eiropas Savienības tiesības neparedzot vienotu kārtību, kādā nosakāma taisnīga atlīdzība par reproducēšanu. Taisnīgas atlīdzības apmēra un iekasēšanas kārtības noteikšana esot katras dalībvalsts kompetencē. Eiropas Savienības Tiesa esot atzinusi, ka taisnīgas atlīdzības jēdziens ir autonoms Eiropas Savienības tiesību jēdziens, kas jāinterpretē vienveidīgi visās dalībvalstīs neatkarīgi no tām sniegtās iespējas paredzēt minētās atlīdzības saņemšanas nosacījumus. Taisnīgas atlīdzības jēdziens esot izvērtējams atbilstoši samērīguma principa kritērijiem, un tam esot jānodrošina līdzsvars starp dažādām interesēm, tostarp jāaizsargā atlīdzības maksātāju intereses. Eiropas Savienības Tiesa esot norādījusi, ka taisnīga līdzsvara prasība ir jāievēro, ja nesēji un iekārtas tiek izmantoti kopiju izgatavošanai, tādējādi radot kaitējumu autortiesību un blakustiesību subjektiem. Līdz ar to uzmanība esot jāvelta konkrētu nesēju un reproducēšanas iekārtu lietošanas mērķim. Proti, esot jānoskaidro, vai konkrēti nesēji un iekārtas tiek izmantoti galvenokārt autortiesību un blakustiesību objektu reproducēšanai vai arī citiem mērķiem. Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāvis - Tieslietu ministrijas Eiropas Savienības Tiesas departamenta direktors Inguss Kalniņš - paskaidroja, ka konkrēti nesēji un iekārtas, par kuriem maksājama nesēja atlīdzība, jānosaka, izvērtējot to lietošanas mērķi, proti, apsverot, vai privātpersonas tos izmantos darbu reproducēšanai personīgas lietošanas nolūkos. Ja nesēja atlīdzību iekasē par nesējiem un iekārtām, kurus pamatā izmanto citiem mērķiem, tad veidojoties netaisnīga situācija - maksāt nākoties personai, kurai šajā gadījumā neesot pretizpildījuma jeb samaksas pienākuma. Tieslietu ministrija nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju argumentam, ka nesēja atlīdzība esot nosakāma par visiem nesējiem un iekārtām, ja pastāv potenciāla iespēja tos izmantot reproducēšanai personīgas lietošanas nolūkos. Direktīvas 2001/29/EK 5. panta 2. punkta "b" apakšpunkts esot interpretējams tādējādi, ka ir jābūt saiknei starp taisnīgas atlīdzības finansēšanai paredzētās nodevas piemērošanu un nesēju un iekārtu prezumēto izmantošanu reproducēšanai privātām vajadzībām.