12. Article

Satversmes 91. pants nosaka: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." Pieteikumā lūgts izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas rezidenti, kuru apmācības izdevumi tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem, un jebkuri citi augstskolu studenti, kuri studē par valsts budžeta līdzekļiem. Pieteikumā norādīts, ka visas šīs personas iegūst augstāko izglītību un visos gadījumos to finansē valsts, taču rezidentiem, atšķirībā no pārējiem, noteikts pienākums trīs gadus pēc rezidentūras beigšanas strādāt noteiktās ārstniecības iestādēs vai arī atmaksāt viņu apmācībai izlietotos valsts budžeta līdzekļus. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats. Vienlīdzības principam jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšana. Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu un 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu). Lai izvērtētu to, vai apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai jāpārbauda, pirmkārt, vai personas, kas studē rezidentūrā, atrodas vienādos un pēc konkrētiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar pārējiem studējošajiem, otrkārt, vai apstrīdētās normas paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām un, treškārt, vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-69-01 10. punktu).