13. Article

Latvijā ārsta profesija ir viena no reglamentētajām profesijām veselības aprūpes jomā. Līdz ar to ārsta profesionālās darbības uzsākšanai, tostarp arī izglītībai, un veikšanai normatīvajos aktos izvirzītas atbilstošas profesionālās kvalifikācijas prasības. 13.1. Saskaņā ar likuma "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" 10. panta pirmo daļu persona, kura ieguvusi augstākās izglītības diplomu (ārsta grādu) un iekļauta ārstniecības personu reģistrā, var veikt patstāvīgu profesionālo darbību ārsta profesijā atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kompetencei. Tomēr saskaņā ar šā likuma un Ārstniecības likuma noteikumiem ārsts iegūst prakses tiesības un var praktizēt patstāvīgi vienīgi tad, kad viņš pabeidzis rezidentūru konkrētā specialitātē, nokārtojis sertifikācijas eksāmenu un saņēmis ārsta sertifikātu šajā specialitātē. Ministru kabineta 2009. gada 24. marta noteikumu Nr. 268 "Noteikumi par ārstniecības personu un studējošo, kuri apgūst pirmā vai otrā līmeņa profesionālās augstākās medicīniskās izglītības programmas, kompetenci ārstniecībā un šo personu teorētisko un praktisko zināšanu apjomu" 2. punkts paredz, ka ārstniecības personas, kuras apgūst pamatspecialitāti, apakšspecialitāti vai papildspecialitāti (turpmāk - specialitāte), proti, rezidenti, veic profesionālo darbību attiecīgajā specialitātē atbilstoši šajos noteikumos noteiktajai kompetencei ārstniecībā un pacientu aprūpē, kā arī atbilstoši attiecīgās specialitātes ārstniecības personu teorētisko un praktisko zināšanu apjomam un sertificētas un apmācīttiesīgas attiecīgās specialitātes ārstniecības personas tiešā uzraudzībā vai vadībā. 13.2. Ārstniecības likuma 1. panta 19. punkts noteic, ka rezidentūra ir darba tiesiskajās attiecībās ar izglītības programmu īstenojošu ārstniecības iestādi esoša ārsta izglītošana valsts valodā specialitātes iegūšanai saskaņā ar akreditētu profesionālo rezidentūras izglītības programmu medicīnā. Augstskolu likuma 44. panta pirmās daļas 4. punktā rezidenti medicīnā minēti kā viena no augstskolās studējošo grupām. Tomēr Satversmes tiesa secina, ka rezidentūras studijām ir vairākas specifiskas iezīmes salīdzinājumā ar citām - akadēmiskās vai profesionālās - augstākās izglītības studiju programmām: 1) rezidentūra ir ārstu pēcdiploma profesionālā apmācība, kuras laikā ārsti, kas ieguvuši augstāko medicīnisko izglītību pamatstudiju ietvaros, apgūst specialitāti - teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas; 2) rezidenti ir darba tiesiskajās attiecībās ar ārstniecības iestādi; 3) rezidentu apmācība prasa ievērojamus līdzekļus no valsts budžeta (sk. lietas materiālu 37. lpp.). Veselības aizsardzība ir sabiedrībai un valstij īpaši svarīga joma. Tāpēc ārsta izglītībai ir izvirzītas atbilstoši augstas prasības. Ja citās profesijās praktisko iemaņu apgūšana integrēta augstākās izglītības programmās vai izpaužas kā kvalifikācijas celšanas pasākumi, tad ārstiem papildus minētajam pēc pamatstudiju programmas beigšanas vēl jāstudē rezidentūrā, kuras laikā tiek apgūtas un pilnveidotas specialitātei nepieciešamās teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas. Rezidentūra veido būtisku ārsta izglītības daļu, un bez tās persona nevar iegūt ārsta sertifikātu, proti, tiesības patstāvīgi un pilnvērtīgi praktizēt. Tomēr persona ārsta profesijā var strādāt arī pirms rezidentūras pabeigšanas - to apliecina pati rezidentūras būtība, proti, rezidenti ir darba tiesiskajās attiecībās ar ārstniecības iestādi. Ņemot vērā rezidentūras īpatnības, mērķi un nozīmi ārsta profesijā, Satversmes tiesa atzīst, ka rezidenti neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar citiem studējošajiem, tāpēc attiecībā uz rezidentiem nav pārkāpts vienlīdzības princips. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. pantam.