17. Article

Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdēto normu leģitīmais mērķis ir nodrošināt sabiedrībai nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus visā valstī. 17.1. Ar Ministru kabineta 2006. gada 6. novembra rīkojumu Nr. 870 apstiprinātajā programmā "Cilvēkresursu attīstība veselības aprūpē 2006.-2015. gadam" secināts, ka ārstniecības personu nepietiekams skaits un nevienmērīgs izvietojums mazina veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem daudzos Latvijas reģionos un attālākos lauku reģionos ārsta sniegtie veselības aprūpes pakalpojumi iedzīvotājiem ir mazāk pieejami (pieejama phoebe.vm.gov.lv/misc_db/web.nsf/bf25ab0f47ba5dd785256499006b15a4/29c6909e8fc629c7c225731500298472/$FILE/VMprog_kops_130606.pdf, aplūkota 2011. gada 3. aprīlī). Ministru kabineta 2010. gada 24. augusta noteikumu projekta "Grozījumi Ministru kabineta 2009. gada 25. augusta noteikumos Nr. 972 "Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumi"" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā) skaidrots: "Šāda kārtība noteikta, lai valsts spētu nodrošināt visiem iedzīvotājiem Satversmē noteiktās tiesības uz veselības aprūpi. Minētās tiesības valsts realizē, finansējot noteikta skaita ārstu apmācību rezidentūrā specialitātēs, kas nepieciešamas valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai, un norīkojot jauno speciālistu darbā ārstniecības iestādē, kurā nepieciešams attiecīgās specialitātes ārsts, tādējādi nodrošinot valsts apmaksātu pakalpojumu pieejamību visā Latvijas Republikas teritorijā" (pieejams http://www.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40185104&mode=mk&date=2010-08-24, aplūkots 2012. gada 3. aprīlī). 17.2. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi: "Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās tiesību normas ir savstarpēji cieši saistītas. Katrai Satversmes normai ir sava noteikta vieta Satversmes sistēmā [..] Lai pilnīgāk un objektīvāk varētu noskaidrot atsevišķu Satversmes normu saturu, tās interpretējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām [..] Satversmes vienotības princips liedz atsevišķu konstitucionālo normu iztulkot atrauti no citām Satversmes normām, jo Satversme kā vienots dokuments ietekmē katras atsevišķas normas tvērumu un saturu" ( Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 30. punkts). Ministru kabineta norādītais apstrīdēto normu leģitīmais mērķis izriet no Satversmes 111. pantā valstij uzliktā konstitucionālā pienākuma un no personas un sabiedrības tiesībām, kas savukārt izriet no šā valsts pienākuma. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka atbilstoši Satversmes 111. pantam valstij ir pienākums rūpēties par veselības aprūpes iestāžu un pakalpojumu esamību un pieejamību (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-37-03 11.2. punktu). Arī doktrīnā norādīts, ka šo Satversmes normu veidojošā teikuma pirmajā daļā ietverta gan sabiedrības veselības aizsardzība kā kolektīva veselības aizsardzības forma, gan konkrēta cilvēka veselības aizsardzība kā individuāla aizsargājama vērtība, savukārt teikuma otrajā daļā ietvertas personas individuālās tiesības saņemt medicīniskās palīdzības minimumu (sk.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskajā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 612.-613. lpp.). 17.3. Savukārt saskaņā ar Satversmes 112. pantu valstij jānodrošina iespēja ikvienam bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību, taču tas neparedz personai tiesības prasīt bezmaksas augstākās izglītības nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6. maija sprieduma lietā Nr. 2010-57-03 11.2. punktu). Lai gan no Satversmes 112. panta neizriet valsts pienākums nodrošināt bezmaksas pēcdiploma apmācību personām, kuras jau ieguvušas augstāko izglītību, valsts, ņemot vērā tai Satversmes 111. pantā noteikto pienākumu, piedāvā daļai rezidentūrā uzņemto personu apmācību par valsts budžeta līdzekļiem. Proti, tā kā valstij ir pienākums nodrošināt iedzīvotājiem jebkurā tās reģionā iespēju saņemt dažādus veselības aprūpes pakalpojumus, tai ir jārūpējas arī par medicīniskās izglītības un kvalifikācijas iegūšanas iespējām. 17.4. Ārstniecības likuma 3. panta pirmajā daļā noteikts, ka veselība ir fiziska, garīga un sociāla labklājība, valsts un tautas pastāvēšanas un izdzīvošanas dabiskais pamats, bet veselības aprūpe ir veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju īstenots pasākumu komplekss pacienta veselības nodrošināšanai, uzturēšanai un atjaunošanai. Tādējādi apstrīdēto normu leģitīmais mērķis ir gan citu cilvēku tiesību, gan arī sabiedrības labklājības aizsardzība. Satversmes tiesa uzskata, ka indivīda un sabiedrības veselība ir vērtība, kurai ir neapšaubāma loma sabiedrības labklājības nodrošināšanā, turklāt gan tās materiālajā, gan nemateriālajā nozīmē. Šajā gadījumā vienlīdz svarīgi ir gan labklājības materiālie aspekti, pie kuriem pieder dažādi pasākumi, kas vērsti uz sabiedrības kopējo materiālo labumu palielināšanu vai pārdalīšanu starp sabiedrības locekļiem, gan arī labklājības nemateriālie aspekti, kas nepieciešami pēc iespējas harmoniskākas sabiedrības funkcionēšanai (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2006-30-03 15. punktu). Ar mērķi aizsargāt sabiedrības labklājību var saprast arī nepieciešamību valsts rīcībā esošos finanšu līdzekļus izmantot pēc iespējas lietderīgāk un saprātīgāk. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij ir pienākums samērot sabiedrības labklājību ar savām ekonomiskajām iespējām. Proti, valstij ir jārada uz tās ilgtspējīgu attīstību vērsts tiesiskais regulējums un jāizraugās sociāli atbildīgs risinājums, kura rezultātā atsevišķu personu tiesiskās intereses tiek saskaņotas ar sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 22. punktu). Tādējādi Ministru kabinets ir tiesīgs noteikt tādu regulējumu, kas paredz veidu, kā atgūt personas apmācībā ieguldītos valsts budžeta līdzekļus, ja persona nepilda savas pret valsti uzņemtās saistības. Līdz ar to apstrīdētajām normām ir divi leģitīmie mērķi - citu cilvēku tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājības aizsardzība.