18. Article

Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesa pārbauda, pirmkārt, vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo mērķi; otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; treškārt, vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 11. punktu). 18.1. Veselības ministrijas sniegtā informācija liecina, ka no ārstniecības personām, kuru apmācība rezidentūrā apmaksāta no valsts budžeta līdzekļiem, pēdējo gadu laikā tikai dažas atteikušās strādāt noteiktajās ārstniecības iestādēs un piekritušas atmaksāt to apmācībai izlietotos valsts budžeta līdzekļus. Turklāt gandrīz visas ārstniecības personas, kuru apmācība rezidentūrā apmaksāta no valsts budžeta līdzekļiem un kuras piekritušas pēc rezidentūras beigšanas trīs gadus strādāt noteiktajās ārstniecības iestādēs, pēc šā perioda beigām lielākoties turpina darbu tajās pašās iestādēs. Proti, no ārstniecības personām, kurām trīs gadu periods beidzās 2009. gadā, iepriekšējā darbavietā turpināja strādāt 92,5 procenti, 2010. gadā - 98 procenti, bet 2011. gadā - 93 procenti (sk. lietas materiālu 68. lpp.). Tātad ar Ministru kabineta izraudzīto līdzekli, proti, apstrīdētajām normām, var sasniegt leģitīmo mērķi - nodrošināt sabiedrībai nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus visā valsts teritorijā, tādējādi aizsargājot citu cilvēku tiesības un sabiedrības labklājību. Savukārt tad, ja persona pēc rezidentūras beigšanas atsakās pildīt pašas uzņemtās saistības un trīs gadus strādāt noteiktā ārstniecības iestādē, apstrīdētajās normās paredzētie līdzekļi ir piemēroti, lai valsts atgūtu šīs personas apmācībā ieguldītos līdzekļus. Līdz ar to apstrīdētajās normās paredzētie līdzekļi ir piemēroti leģitīmo mērķu sasniegšanai. 18.2. Pieteikuma iesniedzēja, līdzīgi kā LĀB un LJĀA, uzskata, ka leģitīmo mērķi var sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, nodrošinot ārstiem konkurētspējīgu atalgojumu, dažāda veida atbalstu un garantijas. Satversmes tiesa piekrīt, ka pastāv arī citas iespējas, kā valsts var nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību visiem saviem iedzīvotājiem. Taču šajā gadījumā jāņem vērā tas, ka apstrīdēto normu leģitīmais mērķis ir ne tikai nodrošināt iedzīvotājiem veselības aprūpi, bet arī aizsargāt sabiedrības labklājību jeb nodrošināt lietderīgu un saprātīgu valsts budžeta līdzekļu izlietojumu. Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu tam, ka ar Pieteikuma iesniedzējas norādītajiem indivīda tiesības mazāk ierobežojošajiem līdzekļiem būtu sasniedzams šis leģitīmais mērķis, proti, atgūstami personas apmācībā rezidentūrā ieguldītie valsts budžeta līdzekļi, ja šī persona pēc rezidentūras beigšanas nolemj nepildīt savu ar līgumu noteikto pienākumu strādāt trīs gadus noteiktā ārstniecības iestādē. Arī tas, ka valsts nodrošinātu ārstiem, pēc viņu ieskata, konkurētspējīgas darba algas, sadzīves un darba apstākļus, ne vienmēr viņus motivētu izvēlēties darbu veselības aprūpes sistēmā ārpus Rīgas vai vispār Latvijā. Līdz ar to leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. 18.3. Izvērtējot to, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu, Satversmes tiesa secina, ka personām tika dota pietiekama izvēles brīvība. Pirmkārt, saskaņā ar Noteikumiem Nr. 120 un Noteikumiem Nr. 972 persona varēja izvēlēties, par kādiem līdzekļiem studēt rezidentūrā. Satversmes tiesa uzsver, ka normatīvie akti neparedz personai pienākumu, bet vienīgi tiesības slēgt publisko tiesību līgumu par to, ka šīs personas apmācība rezidentūrā tiks apmaksāta no valsts budžeta līdzekļiem. Persona var apmaksāt savu apmācību rezidentūrā arī pati vai piesaistīt citu fizisko vai juridisko personu līdzekļus, tādējādi neuzņemoties pienākumu pēc rezidentūras beigšanas trīs gadus strādāt noteiktā ārstniecības iestādē vai atmaksāt tās apmācībai izlietotos valsts budžeta līdzekļus. Otrkārt, ja persona izvēlējusies studēt rezidentūrā par valsts budžeta līdzekļiem, tad pēc rezidentūras beigšanas tai tiek dota iespēja izvēlēties, kurā no vairākām ārstniecības iestādēm strādāt turpmākos trīs gadus. Treškārt, ja persona vēlas strādāt citā ārstniecības iestādē Latvijā vai izbraukt no Latvijas, tai ir iespēja atmaksāt apmācībai rezidentūrā izlietotos valsts budžeta līdzekļus. Turklāt šie līdzekļi jāatmaksā nevis uzreiz pilnā apmērā, bet piecu gadu laikā, sadalot summu pa mēnešiem un nemaksājot soda naudu. Rezidentūrā uzņemtās personas, kuras, brīvi izsakot savu gribu, izvēlas noslēgt līgumu par apmācības apmaksāšanu no valsts budžeta līdzekļiem, vienlaikus uzņemas arī zināmas saistības pret valsti. Šā publisko tiesību līguma noslēgšana ir abpusēji izdevīga - no vienas puses, valsts apņemas apmaksāt personas apmācību rezidentūrā, bet, no otras puses, persona apņemas pēc rezidentūras beigšanas trīs gadus strādāt veselības aprūpes sistēmā. Tādējādi apzīmējums "indivīda tiesībām nodarītais kaitējums" šajā gadījumā lietojams tikai nosacīti. Valstij ir tiesības prasīt, lai persona izpilda pašas uzņemtās saistības. Savukārt visas sabiedrības ieguvums no šā personas tiesību ierobežojuma ir iespēja saņemt saskaņā ar Satversmes 111. pantu garantētos veselības aprūpes pakalpojumus vai atgūt valsts budžeta līdzekļus, kas ieguldīti personas apmācībā. Līdz ar to sabiedrības ieguvums ir lielāks par apstrīdētajās normās ietverto personas pamattiesību ierobežojumu, citiem vārdiem, šis ierobežojums ir samērīgs.