3. Article

Pieteikuma iesniedzēja - Administratīvā rajona tiesa - lūdz Satversmes tiesu izvērtēt Noteikumu Nr. 120 3.1 5. apakšpunkta un 11. punkta, kā arī Noteikumu Nr. 972 11. punkta (turpmāk - apstrīdētās normas) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. un 106. pantam. Administratīvās rajona tiesas (turpmāk arī - Pieteikuma iesniedzēja) tiesvedībā ir lieta Nr. A42854609, kurā citastarp tiek izvērtēts J. Vasiļjevas lūgums atcelt Veselības ministrijas 2009. gada 20. novembra lēmumu Nr. V-01-20fiz.13/1615. 2011. gada 20. jūnijā Administratīvā rajona tiesa pieņēma lēmumu iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai, kā arī apturēt tiesvedību administratīvajā lietā līdz Satversmes tiesas nolēmuma spēkā stāšanās dienai. 3.1. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas rezidenti, kuru apmācības izdevumi tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem, un jebkuri citi augstskolu studenti, kuri studē par valsts budžeta līdzekļiem. Visas šīs personas iegūstot augstāko izglītību, un visos gadījumos to finansējot valsts. Apstrīdētās normas paredzot atšķirīgu attieksmi, jo nosakot personai pienākumu pēc rezidentūras pabeigšanas vismaz trīs gadus strādāt noteiktā ārstniecības iestādē, kā arī to, ka personai ir jāatmaksā tās apmācībai izlietotie valsts budžeta līdzekļi, ja tā neizpilda minēto pienākumu. Citiem par valsts budžeta līdzekļiem studējošajiem šāds pienākums un tātad arī tiesību ierobežojums neesot noteikts. Viņi pēc studiju pabeigšanas varot brīvi izvēlēties savu darbavietu, un viņiem netiekot prasīts atmaksāt studijām izlietotos valsts budžeta līdzekļus ne tad, ja viņi izvēlas strādāt privātajā sektorā vai pat ārpus Latvijas Republikas, nedz arī tad, ja viņi nesekmīgi apgūst studiju programmu vai pārtrauc studijas no augstskolas neatkarīgu iemeslu dēļ. Pieteikumā minēts: nosakot pienākumu strādāt noteiktās ārstniecības iestādēs, valsts mēģina nodrošināt to, lai visā Latvijā cilvēkiem būtu pieejama veselības aprūpe. Līdz ar to apstrīdētajām normām esot leģitīms mērķis - nodrošināt citu cilvēku tiesības uz veselības aizsardzību. Taču Pieteikuma iesniedzēja nesaskatot tieši atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi. Atšķirīgai attieksmei neesot objektīva un saprātīga pamata, un apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. 3.2. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētās normas ierobežo arī personai Satversmes 106. panta pirmajā teikumā garantētās tiesības, jo apstrīdēto normu dēļ pēc rezidentūras beigšanas tā nevar izvēlēties strādāt jebkurā ārstniecības iestādē Latvijā vai ārpus Latvijas. Satversmes 106. panta pirmais teikums garantējot tiesības brīvi izvēlēties ne tikai nodarbošanos, bet arī darbavietu. Personai esot arī tiesības brīvi lemt par attiecīgās nodarbošanās pabeigšanu un darbavietas atstāšanu. Pieteikumā norādīts, ka Satversmes 116. pants pieļauj 106. pantā paredzēto tiesību ierobežošanu. Apstrīdētās normas neesot pietiekami skaidri formulētas, jo neesot noteikts maksimālais laiks, kas rezidentiem būtu jāstrādā noteiktajās ārstniecības iestādēs. Līdz ar to šāds regulējums neļaujot personai pirms līguma slēgšanas paredzēt, tieši cik ilgi tai pēc studiju pabeigšanas būs jāstrādā noteiktā ārstniecības iestādē. Pārāk ilgs laiks varot būt par iemeslu, lai atzītu, ka persona ir pakļauta piespiedu darbam. Tāpat no apstrīdētajām normām neesot skaidrs, kas uzskatāmi par izdevumiem, kuri personai jāatlīdzina, ja tā atsakās pēc rezidentūras beigšanas strādāt noteiktajā ārstniecības iestādē. Tāpēc personai esot liegta iespēja prognozēt, kāda varētu būt atmaksājamā summa. Līdz ar to apstrīdētās normas neesot atzīstamas par pienācīgā kārtā pieņemtu likumu, uz kura pamata var ierobežot pamattiesības. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētajām normām ir leģitīms mērķis - nodrošināt to, lai Latvijā būtu pietiekami daudz ārstu, taču ar apstrīdētajām normām noteiktais ierobežojums nav samērīgs. Pirmkārt, varot apšaubīt to, vai ar šo regulējumu ir sasniedzams leģitīmais mērķis. Šāds regulējums palīdzot risināt ārstu trūkuma problēmu tikai īstermiņā. Otrkārt, tas neesot mazāk ierobežojošais līdzeklis. Ārstus noteiktām darbavietām varot piesaistīt arī ar citiem līdzekļiem - nodrošinot konkurētspējīgu atalgojumu, sniedzot dažāda veida atbalstu un garantijas (piemēram, nodrošinot ārsta ģimeni ar dzīvokli attiecīgajā vietā, garantējot ārsta bērnam vietu bērnudārzā u. tml.). Šādi līdzekļi varot dot rezultātu ilgtermiņā, jo ārsts, atstājot konkrēto darbavietu, attiecīgo atbalstu zaudētu. Līdz ar to ārsts varētu būt ieinteresēts šo darbavietu saglabāt. Tādējādi ar apstrīdētajām normām noteiktais ierobežojums neesot samērīgs un apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.