4. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas viedoklim un lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdētās normas par atbilstošām Satversmes 91. un 106. pantam. Atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētās normas pēc būtības paredz nosacījumus (saistības), kas iekļaujami līgumos ar personām, kuru apmācību rezidentūrā finansē no valsts budžeta līdzekļiem. Šo saistību priekšmets esot pienākums noteiktu laiku nostrādāt noteiktās ārstniecības iestādēs. Atbilstoši apstrīdētajām normām minētās saistības tiekot nodibinātas uz abpusējas vienošanās pamata, slēdzot publisko tiesību līgumu. Ministru kabinets norāda: ja persona nepiekrīt valsts izvirzītajiem nosacījumiem, tai ir iespēja mācīties rezidentūrā par pašas līdzekļiem bez jebkādām saistībām pret valsti. 4.1. Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. pantam. Atbildes rakstā norādīts, ka, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. pantam, jāņem vērā arī Satversmes 112. pants, kas paredz tiesības uz izglītību. Valsts pienākums esot nodrošināt iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību, savukārt augstākās izglītības iegūšana vai pēcdiploma profesionālās studijas (rezidentūra) tiekot finansētas no valsts budžeta, ja attiecīgu speciālistu nodrošinājums ir sabiedriski nozīmīgs un speciālisti tiek sagatavoti sabiedrībai nepieciešamo pakalpojumu sniegšanai. Pēc būtības rezidentūra vairāk esot pielīdzināma darbinieku apmācībai vai kvalifikācijas celšanai, jo tajā mācoties personas, kuras jau ieguvušas ārsta izglītību un rezidentūras ietvaros iegūst nepieciešamo praktiskā darba pieredzi. Atbildes rakstā minēts, ka ārstniecības personu izglītības un prakses tiesību iegūšanas process ir unikāls un tajā ietilpst gan profesionālās studijas augstskolā (diploma iegūšana), gan praktiskā apmācība (rezidentūra), gan sertifikācijas kārtība. Šo procesu nevarot salīdzināt ar citu profesiju apgūšanas procesiem. Turklāt praktiskās apmācības izmaksas esot daudz augstākas nekā teorētisko studiju izmaksas. Līdz ar to Ministru kabinets uzskata, ka rezidenti nav salīdzināmos un vienādos apstākļos ar citiem studējošajiem. 4.2. Attiecībā uz apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam Ministru kabinets norāda, ka tās pēc būtības neierobežo personas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Turklāt gadījumā, ja persona, kas pabeigusi mācības rezidentūrā, nevēlas pildīt līgumā paredzētās saistības, vienīgās tiesiskās sekas, kas rodoties šai personai, esot pienākums atlīdzināt valstij tās apmācībai no valsts budžeta izlietotos līdzekļus, bet šai personai netiekot piemērota nekāda soda nauda un netiekot radītas nekādas citas nelabvēlīgas sekas. Tāpat šādu nosacījumu iekļaušanu ar rezidentūrā uzņemtajām personām noslēdzamos līgumos nevarot pielīdzināt piespiedu darbam, jo šie līgumi tiekot slēgti uz brīvprātības pamata. Analizējot apstrīdēto normu atbilstību samērīguma principam, Ministru kabinets atzīst, ka apstrīdētās normas nav vienīgais līdzeklis, ar ko var sasniegt mērķi - nodrošināt sabiedrībai nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus, tomēr tas ir viens no līdzekļiem, kas dod būtisku efektu. Ārstu sadale atbilstoši reģionālajām vajadzībām nodrošinot līdzvērtīgu pieeju veselības aprūpes pakalpojumiem dažādos reģionos un novēršot ārstu pārmērīgu koncentrēšanos Rīgas reģionā. Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētās normas uzskatāmas par pienācīgā kārtā pieņemtu likumu. Apstrīdētās normas paredzot nosacījumus, kādi iekļaujami ar rezidentu noslēdzamā publisko tiesību līgumā, tātad normatīvā akta līmenī tiekot noteiktas līgumisko attiecību sastāvdaļas. Formulējuma "pamatdarbs uz laiku, kas nav mazāks par trim gadiem" paplašināta tulkošana būtu pretrunā ar privātpersonas tiesību ievērošanas principu. Ministru kabinets arī norāda: lai gan Noteikumos Nr. 120 nebija precīzi uzskaitītas izmaksas, kuras uzskatāmas par izdevumiem, kas saistīti ar apmācību rezidentūrā, tomēr šo noteikumu 11. punkts skaidri noteic, ka, izpildoties šā punkta nosacījumiem, ir jāatlīdzina visi ar apmācību rezidentūrā saistītie izdevumi. Par mācībām rezidentūrā (darba pienākumu izpildi) rezidents saņemot arī atalgojumu, kuru viņam neprasot atmaksāt. Līdz ar to Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdētās normas ir pienācīgi saprotamas un no tām izrietošās tiesiskās sekas ir pietiekami paredzamas, lai indivīds, ja nepieciešams, attiecīgi konsultējoties, varētu regulēt savu rīcību. 4.3. Savos papildu paskaidrojumos Ministru kabinets norāda, ka Noteikumi Nr. 120 un Noteikumi Nr. 972 izdoti, pamatojoties uz Ārstniecības likuma 57. pantu. Šajos noteikumos nospraustais mērķis atbilstot likuma pilnvarojumam, un tie esot uzskatāmi par pārvaldes kārtībā izdotiem noteikumiem. Ministru kabinets uzskata, ka jēdziens "finansēšana" ir visaptverošs un nenozīmē tikai naudas līdzekļu "uzdāvināšanu". Atsaucoties uz Likuma par budžetu un finanšu vadību 1. panta pirmo daļu un 2. panta otro daļu, Ministru kabinets vērš uzmanību uz to, ka jēdziens "rezidentūras finansēšanas kārtība" ne tikai ietver valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu, bet arī paredz mehānismus, kas nepieciešami kontrolei un atbildībai par piešķirto valsts budžeta līdzekļu izlietojumu un ar to saistīto mērķu sasniegšanai, tostarp arī tāda mērķa sasniegšanai kā jaunu speciālistu piesaistīšana darbam valsts un pašvaldību ārstniecības iestādēs atbilstoši reģionālajām vajadzībām. Ja rezidents nepilda savas līgumsaistības, esot pieļaujama iztērēto valsts budžeta līdzekļu piedziņa. Ar rezidentūras finansēšanu esot jāsasniedz konkrēts valsts izvirzīts mērķis, piemēram, ar Ministru kabineta 2006. gada 6. novembra rīkojumu Nr. 870 apstiprinātās programmas "Cilvēkresursu attīstība veselības aprūpē 2006.-2015. gadam" mērķis esot nodrošināt cilvēkresursus un to attīstību veselības aprūpes nozarē ilgtermiņā.