10. Article

Satversmes 103. pantā, kurā ietvertas tiesības uz pulcēšanās brīvību, ir vārds "aizsargā", kas prasa ne vien valsts neiejaukšanos šo tiesību īstenošanā, bet arī šo tiesību īstenošanas aizsardzību. Tas nozīmē, ka valstij ir pienākums nodrošināt, lai personu tiesības būtu aizsargātas (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-03-0106 34.3. punktu). Satversmes 103. pantā minētais vārds "aizsargā" aptver plašu likumdevēja pienākumu apjomu, un tajā citastarp ietilpst gan pienācīga normatīvā regulējuma pieņemšana, gan efektīva tiesas kontrole pār izpildvaras darbībām pulcēšanās brīvības nodrošināšanā. 10.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pulcēšanās brīvība atzīstama par vienu no personas pamattiesībām un demokrātiskas sabiedrības vērtībām, ka tā ir būtisks tiesiskas valsts funkcionēšanas priekšnosacījums. Tā kā pulcēšanās brīvība ir atzīta par konstitucionāla ranga vērtību, valsts varas pienākums ir nodrošināt tās efektīvu īstenošanu. Attiecīgās tiesības vienlīdz aizsargā gan atsevišķas privāto tiesību fiziskās personas, gan arī atsevišķas privāto tiesību juridiskās personas. Pulcēšanās brīvība ir būtisks demokrātiskas sabiedrības elements, kas nodrošina sabiedrības iespēju ietekmēt politiskos procesus, citastarp arī kritizējot valsts varu un protestējot pret valsts rīcību. Īstenojot Satversmes 103. pantā paredzētās tiesības, personas var kopīgi apspriest nozīmīgas problēmas, izteikt atbalstu valsts politikai vai arī to nosodīt. Pulcēšanās brīvība nodrošina personām iespēju darīt zināmu savu viedokli vai uzskatus plašākai sabiedrībai. Iespējas efektīvi izmantot tiesības uz miermīlīgu pulcēšanos, kā to paredz Satversmes 103. pants, ļauj pilsoniskās sabiedrības locekļiem piedalīties valsts politikā un sabiedriskajās lietās. Bez tam šīs tiesības kopā ar citām līdzīgām tiesībām, piemēram, vārda brīvību un preses brīvību, kļūst par instrumentu, ko privātpersonas var izmantot, lai paustu savu neapmierinātību ar to, ka netiek ievērotas citas Satversmē nostiprinātās personu pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-03-0106 6. un 7. punktu). Satversmes tiesa norāda, ka izskatāmajā lietā biedrība un fiziskā persona atrodas salīdzināmā situācijā. Valsts vara ar savu nepamatoto rīcību vienlīdz lielā mērā var aizskart gan juridisko personu, gan arī fizisko personu tiesības. Proti, valsts vara publiski tiesiskajās attiecībās, piemēram, ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību, vienlīdz iedarbojas uz abām minēto personu grupām. Gan fiziskā persona, gan juridiskā persona bauda tiesības uz pulcēšanās brīvību. Arī likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" 3. panta pirmā daļa noteic, ka ikvienam atbilstoši šim likumam ir tiesības organizēt miermīlīgas sapulces, gājienus un piketus, kā arī piedalīties tajos. Minētajā normā lietotais jēdziens "ikvienam" neaprobežojas tikai ar fiziskajām personām, bet aptver arī privāto tiesību juridiskās personas. Nebūtu pamatoti uzskatīt, ka fiziskajām personām, kad tās efektīvākas pamattiesību īstenošanas nolūkā ir apvienojušās biedrībā, būtu mazāka nepieciešamība pēc taisnīgas tiesas procesuālajām garantijām. Līdz ar to arī pārkāpuma gadījumā abām personu grupām rodas nepieciešamība pēc pamattiesību aizsardzības. Arī Tiesībsargs ir norādījis, ka biedrībām īpaši nozīmīga esot tieši tiesiskā aizsardzība pret nepamatotiem vārda brīvības un pulcēšanās brīvības ierobežojumiem (sk. lietas materiālu 122. lpp.). 10.2. Likums "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" ļauj pašvaldības amatpersonai liegt pasākuma rīkošanu plānotajā laikā ne vien ar pamatotu, bet arī ar nemotivētu atteikumu. Satversmes tiesa jau 2006. gadā ir secinājusi, ka Latvijā vēl efektīvi nefunkcionē atlīdzinājuma piedziņa par personas pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-03-0106 24.6. punktu). Tādējādi var rasties situācija, kad pašvaldība liedz sev nevēlamu pasākumu rīkošanu, bet personas nesaņem atlīdzinājumu par to pamattiesību pārkāpumu. Līdz ar to gan fiziskā persona, gan juridiskā persona administratīvajā procesā iepretim publisko tiesību juridiskajai personai atrodas salīdzinoši vājākā tiesiskajā pozīcijā. Šis apstāklis ir pamatots ar pieņēmumu, ka administratīvajā procesā pušu - valsts un privātpersonas - faktiskās iespējas nav vienlīdzīgas. Valsts un privātpersona atrodas nevienlīdzīgā stāvoklī, jo valstij ir pieejami cilvēkresursi, kā arī daudz lielāki materiālie resursi nekā privātpersonai un līdz ar to ir strukturāls pārsvars procesa virzībā. Tāpēc pušu objektīvā nevienlīdzība ir jālīdzsvaro (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 11. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-11-01 8. punktu). Satversmes 92. panta trešo teikumu nebūtu pamatoti interpretēt tādējādi, ka tas atsevišķos gadījumos ļautu publisko tiesību subjektu pilnībā atbrīvot no pienākuma kompensēt juridiskajai personai nodarīto nemantisko kaitējumu. Šādā gadījumā privāto tiesību juridiskā persona nonāktu ievērojami sliktākā tiesiskajā situācijā salīdzinājumā ar fizisko personu. Tāpat nebūtu pamatoti uzskatīt, ka izsmeļoša vai noslēgta uzskaitījuma ietvaros likumdevējs spētu paredzēt visas iespējamās situācijas, kurās varētu tikt nodarīts kaitējums juridiskās personas nemantiskajām tiesībām. Arī Saeimas Juridiskais birojs savā 2007. gada 26. septembra atzinumā par likumprojektu "Grozījums Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā" ir ieteicis apstrīdēto normu izteikt redakcijā, kas paredzētu aizsargājamo interešu atvērtu uzskaitījumu. Proti, tika piedāvāts apstrīdēto normu grozīt, nosakot, ka "šā likuma izpratnē juridiskās personas (komersanta) personiskais kaitējums ir kaitējums, kas ar iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību ir nodarīts tā reputācijai, komercnoslēpumam, autortiesībām vai citām nemantiskajām tiesībām vai ar likumu aizsargātajām interesēm". Atzinuma pamatojumā norādīts: "Ņemot vērā, ka [Atlīdzināšanas likuma] 8. panta otrā daļa nosaka juridiskajai personai atlīdzinājumu tikai par tādiem personiskā kaitējuma veidiem kā darījumu reputācija, komercnoslēpums vai autortiesības un Satversme, kā arī Administratīvā procesa likums neparedz ierobežot atlīdzinājuma pienākumu personiskā kaitējuma gadījumā, uzskatām par nepieciešamu saskaņot šo normatīvo aktu tiesību normas" [Saeimas Juridiskā biroja 2007. gada 26. septembra atzinuma Nr. 12/17-1-161-(9/07) 6. punkts lietas materiālu 100. lpp.]. 10.3. Satversmes tiesa jau vairākkārt norādījusi, ka likumdevēja mērķis nav bijis pretstatīt Satversmē ietvertās normas starptautisko tiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu). Iespēja un pat nepieciešamība piemērot starptautiskās normas Satversmē ietverto pamattiesību iztulkošanai citastarp izriet no Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta redzams, ka likumdevēja mērķis bija panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu). Arī Satversmes 92. pantā noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu jāinterpretē atbilstoši Latvijas Republikai saistošajām starptautisko tiesību normām. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 41. pants paredz valsts pienākumu atlīdzināt nodarītos zaudējumus (kaitējumu), kas skar nodarījuma mantisko un arī nemantisko aspektu. Šāds atlīdzināšanas pienākums pastāv gadījumos, kad ar ECT nolēmumu tiek atzīts Konvencijā vai tās protokolos garantēto tiesību vai brīvību pārkāpums. Konvencijas 34. pants paredz tiesības ikvienai personai - gan fiziskajai, gan juridiskajai - vērsties ar pieteikumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Līdz ar to Konvencijas 41. pantā noteikto kompensāciju var piešķirt gan fiziskajām, gan arī juridiskajām personām. ECT praksē noteicošais kritērijs kompensācijas piešķiršanai par nemantisko kaitējumu ir nevis tas, vai cietušais ir fiziskā vai juridiskā persona, bet gan tas, vai personai Konvencijā noteiktās tiesības un brīvības ir nepamatoti aizskartas. ECT, konstatējot Konvencijas 11. pantā ietvertās pulcēšanās un biedrošanās brīvības pārkāpumu, vairākkārt arī juridiskajām personām ir piešķīrusi kompensāciju par to nemantisko tiesību aizskārumu. Tā, piemēram, lietā Christian Democratic People's Party against Moldova ECT atzina Konvencijas 11. panta pārkāpumu saistībā ar aizliegumu politiskajai partijai rīkot protesta demonstrāciju un piešķīra 3000 eiro kā nemantiskā kaitējuma kompensāciju [sk. ECT 2010. gada 2. februāra sprieduma lietā "Christian Democratic People's Party against Moldova", iesniegums Nr. 25196/04, nolēmumu daļas