11. Article

Saeima uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējs vēloties panākt, lai par atlīdzinājuma pamatfunkciju kļūtu arī publisko tiesību juridiskās personas sodīšana. Esot apšaubāms tas, ka Latvijas tiesību sistēmas pamatprincipiem atbilstu atlīdzinājuma funkcijas maiņa, proti, kompensācijas funkcijas aizstāšana ar sodīšanas funkciju. Jebkurā gadījumā šāda atlīdzinājuma funkcijas maiņa esot tiesībpolitiska izšķiršanās, ko tiesīgs veikt tikai likumdevējs. 11.1. Satversmes tiesa norāda, ka atbilstīgam atlīdzinājumam ir vairākas funkcijas - visupirms jau kompensācijas, samierināšanas, kā arī vispārējās un speciālās prevencijas funkcija. Minēto funkciju mērķis ir panākt efektīvu taisnīguma atjaunošanu un pamattiesību aizsardzību, jo Satversmes 92. panta trešajam teikumam atbilstošs ir tikai tāds atlīdzinājums, kas vienlaikus ir arī efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis (sk. Senāta 2007. gada 1. marta sprieduma lietā Nr. SKA-54/2007 8. punktu un 2011. gada 5. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-25/2011 11. punktu, spriedumi pieejami http://juridika.tiesas.lv, aplūkoti 2012. gada 22. maijā). Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertais termins "atbilstīgs atlīdzinājums" nav interpretējams tādējādi, ka ar to būtu saprotams tikai naudas maksājums. Minētais termins ietver jebkuru taisnīgu gandarījumu, kas konkrētajā tiesiskajā situācijā ir samērojams ar personas tiesību aizskārumu. Tādējādi, ņemot vērā, piemēram, tiesību pārkāpuma veidu vai raksturu, apdraudēto tiesisko interesi, aizskarto tiesisko subjektu vai nodarītā kaitējuma smagumu, "atbilstīgs atlīdzinājums" var izpausties arī nemantiskā veidā. Tiesībsargs pamatoti norāda, ka saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 14. panta ceturto daļu atlīdzinājums par personisko kaitējumu var būt arī iestādes rakstveida vai publiska atvainošanās. Savukārt apstrīdētā norma, ja vien netiek aizskarta privāto tiesību juridiskās personas darījumu reputācija, komercnoslēpums vai autortiesības, nepiešķir tai tiesības no iestādes prasīt pat atvainošanos (sk. lietas materiālu 123. lpp.). Atbilstīga atlīdzinājuma piešķiršana būtībā aptver visas minētās funkcijas. Kuru no tām konkrētajā gadījumā nepieciešams īstenot visvairāk vai kurai būtu piešķirama lielāka nozīme, izlemj tiesa nolūkā pēc iespējas efektīvāk aizstāvēt aizskartās personas pamattiesības. Nosakot atlīdzinājumu, tieši tiesa pauž valsts nostāju jautājumā par aizskarto tiesību un paša tiesību aizskāruma nozīmīgumu (sk. Senāta 2010. gada 16. februāra sprieduma lietā Nr. SKA-104/2010 18. punktu, spriedums pieejams http://juridika.tiesas.lv, aplūkots 2012. gada 22. maijā). APL 94. panta ceturtā daļa paredz, ka atlīdzināšanas pienākumu attiecīgais publisko tiesību subjekts var izpildīt, atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja pirms zaudējuma vai kaitējuma nodarīšanas, vai, ja tas nav iespējams vai ir iespējams tikai daļēji, vai tas nav adekvāti, samaksājot atbilstīgu atlīdzinājumu naudā. No minētā izriet likumdevēja noteiktās prioritātes atlīdzinājuma veidu izvēlē, t.i., pirmkārt tiek atjaunots stāvoklis, kāds bija pirms zaudējuma vai kaitējuma nodarīšanas, un tikai tad, ja tas nav iespējams vai nav adekvāti, privātpersonai izmaksā atlīdzinājumu naudā. Ja cietušās personas agrāko stāvokli ir iespējams atjaunot, priekšroka būtu dodama dabiskajai restitūcijai. Tādējādi ne tikai tiktu panākts taisnīgs radīto seku izlīdzinājums, bet - un tas nav mazsvarīgi - tiktu ietaupīti publisko tiesību subjekta - valsts vai pašvaldības - budžeta līdzekļi (sk.: Gredzena I. Valsts atbildība un tās veidi. Zaudējumu atlīdzība administratīvajā procesā. Rīga, Providus, 2004, 46. lpp.). 11.2. Var piekrist arī Saeimas atbildes rakstā norādītajam viedoklim, ka īpaši nozīmīga ir tieši kompensācijas funkcija, kas tiek izpildīta, nodrošinot cietušajai personai pārkāpuma veidam un raksturam atbilstīgu gandarījumu. Arī Pieteikuma iesniedzējs ir norādījis, ka kompensācijas funkcija ir būtiska, ar to saprotot aizskāruma atlīdzināšanu gan naudas izteiksmē, gan citos veidos, piemēram, restitutio in integrum, kad pēc iespējas tiek atjaunota iepriekšējā tiesiskā situācija, vai arī lietās, kas saistītas ar soda piemērošanu, atbilstīgs atlīdzinājums izpaužas kā soda samazināšana (sk. Senāta 2007. gada 1. marta sprieduma lietā Nr. SKA-54/2007 8. punktu, spriedums pieejams http://juridika.tiesas.lv, aplūkots 2012. gada 22. maijā). Tiesai, izskatot konkrēto lietu, ir ne vien tiesības, bet arī pienākums uz procesuālajām prasībām atbilstoša pieteikuma pamata ierosinātā lietā apsvērt visus būtiskos jautājumus, kas skar taisnīga atlīdzinājuma noteikšanu. Ja taisnīguma atjaunošanas intereses pamattiesību aizsardzības nolūkā konkrētajā lietā prasa arī, piemēram, prevencijas nodrošināšanu, tad nebūtu pamatoti tiesu saistīt tikai ar atbilstoša atlīdzinājuma kā vienīgi kompensācijas funkcijas īstenošanas līdzekļa piemērošanu. Proti, atlīdzinājumam ne tikai jāsniedz gandarījums personai, kuras tiesības ir aizskartas, bet arī jāattur iestāde no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē (sk. Senāta 2008. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. SKA-470/2008 20. punktu un 2010. gada 16. februāra sprieduma lietā Nr. SKA-104/2010 18. punktu, spriedumi pieejami http://juridika.tiesas.lv, aplūkoti 2012. gada 22. maijā). Tāpat gan Tiesībsargs, gan Ministru kabineta pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās ir atzinis, ka atlīdzinājuma primārais mērķis ir restitūcija vai kompensācija, tomēr atlīdzinājumam neapšaubāmi jābūt vērstam arī uz turpmāku tiesībpārkāpēja atturēšanu no līdzīgu pārkāpumu izdarīšanas (sk. lietas materiālu 123. un 142. lpp.). Arī valsts atbildībai veltītajā literatūrā ir atzīts, ka kompensācijai vai atlīdzinājumam piemīt divējāda funkcija, proti, atlīdzinājums ne tikai kalpo par apmierinājumu cietušajam, bet arī pilda prevencijas funkciju - attur tiesībpārkāpējus no līdzīga nodarījuma nākotnē. Tādēļ tiesnešu pienākums ir nevis vienkārši noteikt par nemantisko kaitējumu izmaksājamās atlīdzības summu, bet gan apsvērt, kā konkrētais spriedums ietekmēs tiesisko attiecību subjektu turpmāko darbību (sk.: Gredzena, 90. lpp.). 11.3. Satversmes tiesa atzinusi, ka viens no demokrātiskas valsts galvenajiem principiem ir varas dalīšanas princips, no kura savukārt izriet tiesu varas kontrole pār likumdevēja un izpildu varas darbību tiesiskumu. Ārpus tiesu varas kontroles nevar palikt neviena izpildvaras darbība, ja tā aizskar kādas personas intereses. Taisnīguma un tiesiskuma princips prasa, lai ikviena kriminālprocesa, civilprocesa un administratīvā procesa rezultāts būtu tiesisks [sk., piemēram, Satversmes tiesas 1999. gada 9. jūlija sprieduma lietā 04-03(99) secinājumu daļas 1. punktu, 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 1.2. punktu un 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 12. punktu]. APL 2. panta 2. punktā ietvertā šā likuma pamatmērķa - pakļaut neatkarīgas, objektīvas un kompetentas tiesu varas kontrolei izpildvaras darbības, kas attiecas uz konkrētām publiski tiesiskajām attiecībām starp valsti un privātpersonu, - jēga ir panākt visaptverošu tiesu varas procesuālo un saturisko kontroli pār visām valsts darbībām, kas attiecas uz konkrētu personu. Tādēļ šajā punktā minētie jēdzieni ir saprotami plašā nozīmē, lai neatstātu "baltos plankumus", kur izpildvaras konkrētās darbības pret personu nebūtu pakļautas tiesas kontrolei (sk.: Levits E. Administratīvā procesa likuma 2. panta komentārs. Rakstu krājums administratīvajiem tiesnešiem. Rīga, Publisko tiesību institūts, 2003, 156. lpp.). Tiesas kontrole pār izpildvaras lēmumiem ir viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem, kas izriet no valsts varas dalīšanas idejas. Pieteikums tiesā tiek uzskatīts par spēcīgāko instrumentu, ar kuru indivīds var kontrolēt izpildvaras lēmumus. Administratīvo tiesu uzdevums ir kontrolēt iestāžu un to amatpersonu izdoto uz konkrētām personām attiecināto administratīvo aktu vai faktiskās rīcības tiesiskumu un pamatotību (sk.: Administratīvais process tiesā. Dr. iur. J. Briedes vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2008, 21. lpp.). Pat ja kāda jautājuma izlemšana ir atkarīga no likumdevēja politiskās izšķiršanās, tas neatbrīvo likumdevēju no pienākuma ievērot Satversmē noteiktās pamattiesības un vispārējos tiesību principus. Jo sevišķi šādos gadījumos likumdevējam ir pienākums ievērot tiesiskas valsts principus (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 15. punktu). Līdz ar to Satversmes 92. panta trešais teikums ļauj tiesai, balstoties uz racionāliem juridiskiem apsvērumiem, izlemt visus jautājumus, kas skar atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanu. Šādas tiesas rīcības pamats ir nevis likumdevēja tiesībpolitiskā izšķiršanās, bet gan Satversmē noteiktās taisnīgas tiesas garantijas.