12. Article

Izskatāmajā lietā pieteikumu iesniedzis Senāts kā augstākā tiesu instance administratīvajās lietās. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka kasācijas instance pilda īpašu funkciju, kas arī nosaka šīs instances tiesas procesa īpatnības. Kasācijas institūta būtiska iezīme ir tā, ka šajā instancē izšķiroša nozīme ir nevis pušu interesēm, kas ir pietiekami aizsargātas, lietu pēc būtības izskatot pirmajās divās tiesu instancēs, bet gan publiski tiesiskajām interesēm. Kasācijas instancē tiek skatīti tikai quaestiones iuris, proti, jautājumi par materiālo un procesuālo normu piemērošanas pareizību. Viens no kasācijas instances mērķiem ir sekmēt tiesību normu vienveidīgu interpretāciju un piemērošanu visā valstī (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 2.1. punktu). Vienveidīgas tiesu prakses nodrošināšana ir nozīmīga no tiesību uz taisnīgu tiesu viedokļa. Tiesu pienākums līdzīgas lietas izlemt līdzīgi, bet atšķirīgas lietas - atšķirīgi ir pamatots ar vienlīdzības principu. Tiesības uz taisnīgu tiesu tiek garantētas tad, ja valsts augstākā tiesu instance nodrošina tiesu prakses vienveidību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15.3. punktu). Tādējādi Senātam ir būtiska loma tiesību normu interpretēšanā un piemērošanā Satversmei atbilstošā veidā. Satversmes tiesas likuma 19.1 pants ļauj vispārējās jurisdikcijas tiesai iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu Satversmes tiesā, ja visas citas iespējas panākt Satversmei atbilstošu tiesisko rezultātu, visupirms jau veicot Satversmei atbilstošu tiesību normas interpretāciju, nav devušas rezultātu. Satversmei atbilstoša tiesību normas piemērošana nozīmē tādu tiesību normas piemērošanu, kas sevī ietver pareizās tiesību normas atrašanu un atbilstošu interpretēšanu, intertemporālās un hierarhiskās piemērojamības izvērtēšanu, atbilstošās judikatūras izmantošanu, kā arī tiesību tālākveidošanu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 17. punktu). Satversmes tiesa norāda, ka tieši administratīvajām tiesām, tostarp Senātam, ir vislabāk zināmi konkrētas lietas faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas liecina par tādu personas tiesību vai interešu esamību, kuras būtu nepieciešams aizsargāt, piešķirot atbilstīgu atlīdzinājumu. Tāpat arī tiesai ir vislabākās iespējas novērtēt, cik lielā apmērā nosakāms atbilstīgs atlīdzinājums konkrētajā lietā. Ņemot vērā spriedumā jau iepriekš konstatēto, Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt Senāta pieteikumā ietvertos tiesiskos apsvērumus, proti, to, ka apstrīdētā norma nedod tiesai iespēju nodrošināt personai taisnīgas tiesas garantijas un piešķirt atbilstīgu atlīdzinājumu par tās pamattiesību nepamatotu aizskārumu. Līdz ar to likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, nav pilnībā izpildījis no Satversmes 92. panta izrietošo pienākumu, un šis apstāklis ir novedis pie minētās Satversmes normas pārkāpuma.