4. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā norma ir pretrunā ar Satversmes 92. pantu. Tā ierobežojot juridisko personu tiesības saņemt atlīdzinājumu par personisko kaitējumu, jo izsmeļoši nosakot gadījumus, kad šāds atlīdzinājums ir pieļaujams. Apstrīdētajā normā ietvertais uzskaitījums esot nepilnīgs, jo juridiskajai personai varot tikt aizskartas arī citas intereses. Privāto tiesību juridiskās personas esot ne tikai komersanti, bet arī biedrības. Apstrīdētajā normā ietvertais aizsargājamo interešu loks pamatā esot būtisks tieši komersantiem. Savukārt biedrībām esot būtiskāka aizsardzība pret citu tiesību, piemēram, tiesību uz vārda brīvību vai pulcēšanās brīvību, iespējamo aizskārumu. Atlīdzināšanas likuma 8. panta pirmā daļa, kurā noteikts, kas šā likuma izpratnē tiek uzskatīts par personisko kaitējumu attiecībā uz fiziskajām personām, dodot daudz plašāku aizsargājamo interešu uzskaitījumu. Turklāt minētā norma, nosakot tiesības prasīt atlīdzinājumu arī par kaitējumu, kas nodarīts "citām nemantiskajām tiesībām vai ar likumu aizsargātajām interesēm", neietverot izsmeļošu to uzskaitījumu. No Satversmes 92. panta trešā teikuma izrietot, ka persona tās tiesību nepamatota aizskāruma gadījumā var saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu. Satversmes 92. pants neparedzot, ka šādos gadījumos tiesības uz atlīdzību būtu tikai fiziskajām personām. Tomēr apstrīdētā norma juridisko personu tiesības prasīt atlīdzinājumu par nemantisku kaitējumu ļoti sašaurinot, un šādai tiesību ierobežošanai neesot pamatojuma. Nevarot apšaubīt, ka ir iespējami tādi atsevišķi nemantiskā kaitējuma veidi, par kuriem juridiskā persona nekad nevarētu prasīt atlīdzību, piemēram, par kaitējumu personas dzīvībai vai veselībai. Tomēr ar iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību juridiskajai personai varot tikt nodarīts nemantisks kaitējums citos gadījumos, kuri nav minēti apstrīdētajā normā. Turklāt privāto tiesību juridiskā persona, ja vien nav aizskartas apstrīdētajā normā norādītās intereses, nevarot no iestādes prasīt pat rakstveida vai publisku atvainošanos. Taisnīga atlīdzinājuma primārais mērķis patiešām esot restitūcija vai kompensācija, tomēr atlīdzinājumam neapšaubāmi vajagot būt vērstam arī uz to, lai tiesībpārkāpēju atturētu no līdzīgu pārkāpumu izdarīšanas turpmāk. Konkrētā lieta esot uzskatāms piemērs tam, ka pašvaldība efektīva tiesību aizsardzības mehānisma trūkuma dēļ var sistemātiski ierobežot tiesības uz pulcēšanās brīvību. Ņemot vērā minēto, Tiesībsargs secina, ka apstrīdētā norma ne tikai neatbilst Satversmes 92. pantam, bet arī ierobežo citu tiesību efektīvas īstenošanas iespējas.