5. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - pievienojas Saeimas atbildes rakstā paustajam viedoklim, ka Satversmes 8. nodaļā ietvertās pamattiesības, tostarp Satversmes 92. pantā garantētās tiesības uz atlīdzinājumu, pamatā attiecināmas uz fiziskajām personām. Tomēr atbilstoši mūsdienīgajai cilvēktiesību izpratnei likumdevējs esot noteicis arī tos gadījumus, kad tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu pienākas juridiskajai personai. Satversmes 92. pantā nostiprināto tiesību uz atlīdzinājumu būtība esot atlīdzināt personai kaitējumu, kas tai radies, ja tās tiesības vai tiesiskās intereses tiek aizskartas. Atlīdzība neesot iespējama, ja kaitējums nav nodarīts. Tādējādi tiesības uz atlīdzinājumu pamatā veidojot divi elementi: tiesību vai tiesisko interešu aizskārums un tā rezultātā nodarītais kaitējums. Ja kaut viena no šiem elementiem trūkstot, tad neesot tiesību uz atlīdzinājumu Satversmes 92. panta izpratnē. Atlīdzināšanas likuma 8. panta mērķis esot nošķirt divus patstāvīgus tiesību subjektus - juridisko personu un fizisko personu. Šāda nepieciešamība pamatojoties uz apsvērumu, ka modernajā tiesību izpratnē atsevišķās cilvēktiesībās, piemēram, pulcēšanās un biedrošanās brīvībā vai reliģijas brīvībā, mijiedarbojas vairāki subjekti, kuri valstij ir jāaizsargā. Pirmkārt, šāds subjekts esot indivīds, kuram ir personiska rakstura tiesības uz minētajām brīvībām. Otrkārt, tā esot juridiskā persona, kurai konkrētas tiesības piešķirtas, lai tā aizsargātu savus locekļus (biedrus). Minēto subjektu tiesības brīžiem savstarpēji pārklājoties un veidojot vienotu veselumu, tomēr praksē juridisko personu brīvības un tiesības vajagot nošķirt no atsevišķu personu tiesībām un brīvībām, jo tās pēc savas būtības esot atšķirīgas. Atsaucoties uz ECT spriedumiem, Tieslietu ministrija secina, ka atlīdzība juridiskajai personai tiekot piešķirta, izvērtējot tās dibinātājiem un biedriem nodarīto nemantisko kaitējumu. Tāpat no minētajiem spriedumiem, ECT prezidenta praktiskajiem norādījumiem un tiesību doktrīnas esot secināms, ka ir jānošķir atlīdzinājuma pamatforma restitutio in integrum no atlīdzinājuma sodošās un preventīvās funkcijas. Ja iestāde vairākkārt rīkojas pretēji tiesu judikatūras atziņām, privātpersona savas aizskartās pamattiesības varot aizstāvēt tiesā likumā paredzētajā kārtībā. Latvijas tiesību sistēmā judikatūrai esot argumentējošs, nevis obligāts raksturs. Raugoties no tiesiskās paļāvības aizsardzības un vienlīdzības nodrošināšanas viedokļa, tiesību piemērotāju saistot viņa agrākā darbība tiesību normu satura noskaidrošanā vai precizēšanā. Tomēr judikatūrai neesot saistoša spēka un tiesu precedenta atziņa per se neveidojot citas lietas izspriešanas priekšrakstu. Līdz ar to privātpersonai neesot tiesību vērsties tiesā pret iestādi tādēļ vien, ka tā neievēro judikatūras atziņas. Secinājumu daļa