7. Article

Pieteikuma iesniedzējs būtībā iebilst pret to, ka apstrīdētā norma liedz tiesai iespējas konkrētajā gadījumā nodrošināt aizskarto pamattiesību efektīvu un taisnīgu aizsardzību. Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir pienācīgi izpildījis pienākumu, ko tam nosaka Satversmē ietvertās taisnīgas tiesas garantijas. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no vissvarīgākajām personas tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-08-01 secinājumu daļas 1. punktu). Satversmes 92. pantā minētais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Pirmajā aspektā šis jēdziens interpretējams kopsakarā ar Satversmes 6. nodaļu, otrajā - sasaistē ar tiesiskas valsts principu, kas izriet no Satversmes 1. panta (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu). Abi aspekti - gan institucionālais, kas nozīmē, ka tiesai ir jābūt taisnīgai, gan arī procesuālais, kas paredz, ka ikvienam ir tiesības uz brīvu pieeju tiesai, - ir nesaraujami saistīti: nebūtu nozīmes tiesas taisnīgumam, ja netiktu nodrošināta tiesas pieejamība, un otrādi - tiesas pieejamība būtu lieka, ja netiktu nodrošināts tiesas taisnīgums (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 8. punktu). Tādējādi tiesas iespējas atjaunot taisnīgumu katrā konkrētā gadījumā ir nesaraujami saistītas ar likumdevēja pieņemto procesuālo un materiālo tiesību normu kopumu, saskaņā ar kuru tiek izspriesta konkrētā lieta. Satversmes 92. pants nosaka būtisku tiesiskas valsts pamatpienākumu - izveidot juridisku mehānismu, ar kura palīdzību ikviena persona, kuras tiesības ir prettiesiski aizskartas vai pārkāptas, spētu panākt efektīvu savu tiesību aizsardzību. Savukārt Satversmes 92. panta trešais teikums konkretizē noteiktu tiesību uz taisnīgu tiesu aspektu, nosakot, ka viens no tiesas pamatuzdevumiem ir piešķirt atbilstīgu atlīdzinājumu par nepamatotu tiesību aizskārumu. No Satversmes izriet ne tikai valsts pienākums atturēties no iejaukšanās personas tiesībās, bet arī valsts pienākums veikt šo tiesību nodrošināšanai nepieciešamās darbības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 23. septembra sprieduma lietā Nr. 2002-08-01 secinājumu daļu, 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 10. punktu un 2009. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-05-01 9. un 10. punktu). Kā likumdevēja pozitīvā pienākuma piemērs Satversmes 92. panta aspektā visupirms minams tā pienākums pieņemt taisnīgas tiesas spriešanai nepieciešamās tiesību normas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 22.3. punktu). Kaut arī Satversmes 92. panta trešais teikums ir piemērojams tieši un nepastarpināti, tiesiskās noteiktības princips uzliek likumdevējam par pienākumu likumā pēc iespējas noregulēt šīs Satversmes normas praktiskās īstenošanas priekšnoteikumus. Minētajā Satversmes normā ietverto cilvēktiesību neīstenošana praksē var apdraudēt taisnīgas tiesas procesuālās garantijas. Tiesiskā valstī ir ne tikai jādeklarē tiesības, bet arī jānodrošina to praktiska īstenošana (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 6. punktu). Līdz ar to Satversmes 92. panta pirmais teikums kopsakarā ar šā paša panta trešo teikumu uzliek likumdevējam pozitīvu pienākumu: izstrādāt un pieņemt tādu regulējumu, kas personas tiesību pārkāpuma gadījumā ļautu īstenot efektīvu tiesisko aizsardzību.