8. Article

Saeimas 2004. gada 7. oktobra sēdes stenogrammu, Latvijas Vēstnesis, 2004. gada 14. oktobris, Nr. 163; 2005. gada 17. februāra sēdes stenogrammu, Latvijas Vēstnesis, 2005. gada 24. februāris, Nr. 32, un 2005. gada 2. jūnija sēdes stenogrammu, Latvijas Vēstnesis, 2005. gada 9. jūnijs, Nr. 91). Tādējādi ne Saeimas komisiju darba materiālos, ne Saeimas sēžu stenogrammās fiksētajās debatēs nav konstatējami tiesiskie apsvērumi attiecībā uz to, kādēļ apstrīdētajā normā ir ietverts tieši tāds aizsargājamo interešu uzskaitījums un vai tas ir pietiekams juridiskās personas tiesību aizsardzībai. Arī lietas sagatavošanas laikā Saeima nav sniegusi informāciju par to, vai un kā apstrīdētās normas piemērošana praksē nodrošinājusi juridiskās personas pamattiesību efektīvu aizsardzību. Līdz ar to apstrīdētās normas vēsturiskā interpretācija ļauj izdarīt secinājumu, ka likumdevējs tajā apzināti ietvēris izsmeļošu ar likumu aizsargāto juridiskās personas interešu uzskaitījumu. 8.3. Interpretējot apstrīdēto normu sistēmiski, secināms, ka tā pēc savas juridiskās konstrukcijas būtiski atšķiras gan no Atlīdzināšanas likuma 8. panta pirmās daļas un 9. panta, gan arī APL 92. panta. Atlīdzināšanas likuma 8. panta pirmā daļa paredz, ka personiskais kaitējums šā likuma izpratnē ir kaitējums, kas ar iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību nodarīts fiziskās personas dzīvībai, fiziskajai integritātei, veselībai, brīvībai, godam un cieņai, personiskam un ģimenes noslēpumam vai komercnoslēpumam, autortiesībām vai citām nemantiskajām tiesībām vai ar likumu aizsargātajām interesēm. Savukārt Atlīdzināšanas likuma 9. pants noteic, ka morālais kaitējums šā likuma izpratnē ir personiskais kaitējums, kas izpaužas kā fiziskās personas ciešanas, kuras tai izraisījis būtisks šīs personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu prettiesisks aizskārums. Turpretim APL 92. pants paredz, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Arī Atlīdzināšanas likuma 8. panta pirmajā daļā likumdevējs ir uzskaitījis aizsargājamās intereses, tomēr šeit uzskaitījums nav veidots kā izsmeļošs, proti, šis jēdziens ir atvērts, un tiesību piemērotājs to katrā gadījumā var piepildīt ar atbilstošu saturu. To apliecina normas vārdi "vai citām nemantiskajām tiesībām vai ar likumu aizsargātajām interesēm". Savukārt Atlīdzināšanas likuma 9. pants vispār neuzskaita fiziskās personas nemantiskās tiesības, kuras hipotētiski varētu tikt apdraudētas, nodarot personai morālo kaitējumu. Līdz ar to arī šo interešu piepildīšanu ar saturu likumdevējs atstājis tiesību piemērotāja ziņā, tam izvērtējot katru konkrēto gadījumu individuāli. Turpretim apstrīdētā norma paredz izsmeļošu to aizsargājamo interešu uzskaitījumu, kuru prettiesiska aizskāruma gadījumā juridiskajai personai ir tiesības uz personiskā kaitējuma kompensāciju. Proti, apstrīdētā norma ir konstruēta pēc numerus clausus principa: tajā izsmeļoši noteiktas intereses, līdz ar kuru prettiesisku aizskārumu rodas publisko tiesību juridiskās personas pienākums kompensēt privāto tiesību juridiskajai personai nodarīto nemantisko kaitējumu. Līdz ar to apstrīdētā norma ļauj tiesai piešķirt juridiskajai personai kompensāciju par tai nodarīto personisko kaitējumu tikai trīs gadījumos: ja kaitējums nodarīts tās darījumu reputācijai, komercnoslēpumam vai autortiesībām.