9. Article

Saeima norāda, ka esot rūpīgi apsvērusi un apstrīdētajā normā ietvērusi tās ar likumu aizsargājamās intereses, kuras esot būtiskas juridiskajai personai un kuru prettiesiska aizskāruma gadījumā tai rodoties tiesības uz kompensāciju. Saeima atbildes rakstā arī norāda, ka valsts pienākums atlīdzināt juridiskajām personām nodarīto personisko kaitējumu varot būt šaurāks salīdzinājumā ar analoģisko valsts pienākumu pret fiziskajām personām. Proti, Satversmes 8. nodaļā ietvertās pamattiesības, arīdzan Satversmes 92. panta trešais teikums, pirmām kārtām attiecoties uz fiziskajām personām. Satversmes tiesa savā praksē atzinusi, ka Satversmē noteiktās personu tiesības, brīvības un pienākumi ir attiecināmi arī uz privāto tiesību juridiskajām personām tiktāl, ciktāl šīs tiesības, brīvības un pienākumus atbilstoši to būtībai iespējams piemērot juridiskajām personām. Ja vien pamattiesību, brīvību un pienākumu būtība pieļauj, tos var īstenot ne vien fiziskā persona, bet arī privāto tiesību juridiskā persona (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu). Šāda secinājuma kontekstā, piemēram, būtu pamatoti uzskatīt, ka tiesības uz morālā kaitējuma kompensāciju, ciktāl ar kaitējumu tiek saprastas garīgas vai fiziskas ciešanas, piemīt tikai fiziskajām personām. Satversmes tiesa piekrīt Saeimai, ka daļa no Satversmē ietvertajām pamattiesībām ir attiecināmas tikai uz fiziskajām personām, piemēram, tiesības uz dzīvību, tiesības brīvi izvēlēties dzīvesvietu, tiesības likumā paredzētajā veidā pildīt valsts dienestu, tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas vai bezdarba gadījumos, tiesības uz medicīniskās palīdzības minimumu un citas tiesības. Līdz ar to Satversme neliedz likumdevējam noteikt pamatotas atšķirības starp minēto personu grupām, atzīstot fiziskajai personai tādas tiesības, kuras nepiemīt juridiskajai personai. Tomēr tiesiskajās attiecībās līdztekus fiziskajām personām piedalās arī juridiskās personas un valsts vara juridisko personu tiesības var nepamatoti aizskart līdzīgi kā fizisko personu tiesības. Tādēļ vispārīgs pieņēmums, ka juridisko personu pamattiesību aizsardzība būtu īstenojama mazākā apjomā, var novest pie patvaļīgas likumdevēja rīcības un apdraudēt pamattiesību visaptverošo iedarbību. Cilvēktiesību normu interpretācijas procesā jāņem vērā, ka demokrātijas principa ciešā sasaiste ar pamattiesībām nozīmē to, ka ir nevis jāierobežo pamattiesības, bet, "kur vien iespējams, jāgarantē tās visplašākajā apjomā, attiecīgi izmantojot pieejamās interpretācijas metodes tādā veidā, lai tās nodrošinātu pietiekoši plašu tiesību normas satura piemērošanu" (Ziemele I. Cilvēktiesību īstenošana Latvijā: tiesa un administratīvais process. Rīga, Latvijas Universitātes Cilvēktiesību institūts, 1998, 25. lpp.). Tādējādi valsts publisko tiesību jomā atbild ne tikai par fiziskajai personai un juridiskajai personai nodarītajiem zaudējumiem, bet arī par nemantisko kaitējumu. Likumdevēja pienākums gādāt par pamattiesību efektīvu aizsardzību, ievērošanu vai nodrošināšanu nevar tikt uzskatīts par pilnībā izpildītu līdz ar attiecīgā tiesiskā regulējuma pieņemšanu vai spēkā stāšanos. Likumdevējam ex officio arī pēc tiesību normu spēkā stāšanās ir iespēju robežās jāseko līdzi tam, vai tiesību piemērošanas praksē šīs normas patiešām efektīvi pilda savu uzdevumu. Ja tiek konstatēts, ka tiesību piemērošanas praksē tiesību normas nefunkcionē, tad ir nepieciešams tās pilnveidot. Satversmes tiesa jau daudzkārt norādījusi, ka likumdevējam ir pienākums pēc zināma termiņa vēlreiz apsvērt, vai attiecīgais tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas nebūtu kādā veidā pilnveidojams (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 9.5. punktu, 2006. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 17.3. un 18.8. punktu, 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 26. punktu un 2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 18.3. punktu).