1. Article

Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima) 1994. gada 24. martā pieņēma Likumu par budžetu un finanšu vadību, kas stājās spēkā 1994. gada 20. aprīlī. 1.1. Pieņemot Likumu par budžetu un finanšu vadību (turpmāk arī - LBFV), tā 16. pants bija izteikts šādā redakcijā: "Finanšu ministrs ir atbildīgs par ikgadējā valsts budžeta likuma projekta un tam pievienojamo paskaidrojumu sagatavošanu." Savukārt šā likuma 19. panta trešās daļas pirmais un otrais teikums bija izteikts šādā redakcijā: "Finanšu ministrs jebkurā valsts budžeta likuma projekta izstrādes stadijā ir tiesīgs izvērtēt budžeta pieprasījumus pēc to atbilstības paredzētajiem mērķiem, ekonomiskuma un efektivitātes. Pamatojoties uz šāda izvērtējuma rezultātiem, finanšu ministrs pieņem lēmumu par budžeta pieprasījumu iekļaušanu valsts budžeta likuma projektā līdz tā iesniegšanai Ministru kabinetam." 1.2. Likumdevējs vairākkārt grozījis budžeta plānošanas un budžeta pieprasījumu izskatīšanas kārtību regulējošos normatīvos aktus. 1999. gada 25. novembrī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Likumā par budžetu un finanšu vadību", papildinot LBFV 19. pantu ar šādu piekto daļu: "Ministru kabinets akceptē katrai ministrijai un citām centrālajām valsts iestādēm maksimāli pieļaujamo budžeta izdevumu apjomu nākamajam saimnieciskajam gadam. Ministru kabinetam ir tiesības iekļaut valsts budžetā bez budžeta pieprasījuma līdzekļus neparedzētiem izdevumiem." Savukārt 2000. gada 23. novembrī Saeima LBFV 19. panta piekto daļu izteica jaunā redakcijā: "Ministru kabinets akceptē katrai ministrijai un citām centrālajām valsts iestādēm maksimāli pieļaujamo budžeta izdevumu apjomu vidējam termiņam. Ministru kabinetam ir tiesības iekļaut valsts budžetā bez budžeta pieprasījuma līdzekļus neparedzētiem gadījumiem." 2006. gada 19. decembrī Saeima grozīja LBFV 19. panta piekto daļu, izsakot to šādā redakcijā: "Valsts prezidenta kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas un Valsts kontroles budžeta pieprasījums līdz gadskārtējā budžeta likuma projekta iesniegšanai Ministru kabinetam bez pieprasījuma iesniedzēja piekrišanas nav grozāms." Vienlaikus Saeima papildināja LBFV ar 16.2 pantu, izsakot tā ceturto daļu šādā redakcijā: "Maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopapjomu vidējam termiņam un maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējo apjomu katrai ministrijai un citām centrālajām valsts iestādēm vidējam termiņam nosaka atbilstoši Ministru kabineta noteikumos paredzētajai metodikai, ievērojot šā likuma 19. panta piektās daļas nosacījumus." Minētā metodika tika ietverta Ministru kabineta 2007. gada 20. marta noteikumos Nr. 198 "Noteikumi par maksimāli pieļaujamā valsts budžeta izdevumu kopapjoma un maksimāli pieļaujamā valsts budžeta izdevumu kopējā apjoma katrai ministrijai un citām centrālajām valsts iestādēm noteikšanas metodiku vidējam termiņam". 1.3. Satversmes tiesa ar 2010. gada 25. novembra spriedumu lietā Nr. 2010-06-01 "Par Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. panta piektās daļas, Valsts kontroles likuma 44. panta otrās daļas un Tiesībsarga likuma 19. panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 83. un 87. pantam" (turpmāk - spriedums lietā Nr. 2010-06-01) citastarp atzina LBFV 19. panta piekto daļu, ciktāl tajā nebija noteiktas Valsts prezidenta kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja tiesības tikt uzklausītiem Ministru kabinetā jautājumos, kas skar to budžeta pieprasījumus, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmei (turpmāk - Satversme) un spēkā neesošu no 2011. gada 1. jūnija. 1.4. Lai izpildītu spriedumu lietā Nr. 2010-06-01, Saeima 2011. gada 26. maijā steidzamības kārtībā pieņēma likumu "Grozījumi Likumā par budžetu un finanšu vadību". Izmantojot savas Satversmes 71. pantā nostiprinātās tiesības, Valsts prezidents ar 2011. gada 3. jūnija vēstuli prasīja 2011. gada 26. maijā pieņemtā likuma otrreizēju caurlūkošanu Saeimā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 115.-117 .lpp.). 2011. gada 14. jūlijā Saeima otrreizējā caurlūkošanā pieņēma likumu "Grozījumi Likumā par budžetu un finanšu vadību" tādā pašā redakcijā. LBFV 16.2 panta ceturtajā daļā tika noteikts: "Ministru kabinets, apstiprinot vidēja termiņa makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvaru, uzklausa Valsts prezidenta kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, zemesgrāmatu nodaļu, rajonu (pilsētu) tiesu, apgabaltiesu, Valsts kontroles, Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes, Tiesībsarga biroja un Ģenerālprokuratūras viedokli par maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējo apjomu attiecīgajai iestādei un nodrošina minēto iestāžu viedokļa un Ministru kabineta lēmuma pamatojuma iekļaušanu Ministru kabineta sēdes protokolā" (turpmāk - apstrīdētā 16.2 panta ceturtā daļa). Savukārt apstrīdētajā LBFV 19. panta piektajā daļā tika noteikts: "Valsts prezidenta kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles, Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes un Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumi līdz gadskārtējā budžeta likuma projekta iesniegšanai Ministru kabinetam bez pieprasījuma iesniedzēja piekrišanas nav grozāmi, ievērojot nosacījumu, ka budžeta pieprasījums nepārsniedz attiecīgajai iestādei Ministru kabineta apstiprināto maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējo apjomu. Ja Ministru kabinets groza budžeta pieprasījumu bez iesniedzēja piekrišanas, lēmuma pamatojumā norādāms, kā finansējuma samazinājums ietekmēs normatīvajos aktos noteiktās attiecīgo institūciju darbības nodrošināšanu" (turpmāk - apstrīdētā 19. panta piektā daļa). 1.5. Saeima, izskatot 2012. gada valsts budžeta likumprojektu paketē ietvertos likumprojektus, 2011. gada 15. decembrī pieņēma likumu "Grozījumi Likumā par budžetu un finanšu vadību", kas stājās spēkā 2012. gada 1. janvārī. Līdz ar to LBFV tika izteikts tā patlaban spēkā esošajā redakcijā. LBFV 16.2 panta ceturtajā daļā pašlaik ir noteikts, ka Ministru kabinets reglamentē kārtību, kādā nosakāms maksimāli pieļaujamais valsts budžeta izdevumu kopapjoms un maksimāli pieļaujamais valsts budžeta izdevumu kopējais apjoms katrai ministrijai un citām centrālajām valsts iestādēm vidējam termiņam. Apstrīdētās 16.2 panta ceturtās daļas regulējums ir pārcelts uz šā panta astoto daļu. LBFV 16.2 panta astotā daļa un 19. panta piektā daļa vairs neparedz, ka Ministru kabinets pieņem vidēja termiņa makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvaru, bet tagad vidēja termiņa budžeta ietvara likuma projektu pieņem Saeima. Savukārt neatkarīgo institūciju uzskaitījumā papildus ir iekļauta Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija.